Garie ziemas vakari un tamlīdzīgi mirkļi ir klāt, tāpēc vairāk pa māju, kā pa āru. Šoziem ar velo apkārt nebraukāju.
Ja iepriekš padarbojos ar bezmaksas lekcijām tīmeklī no Udacity un Coursera, tad pēdējo dienu hīts ir spāņu valodas apguve Duolingo.
Duolingo idejas autors ir vīrs, kurš radīja reCAPTHCA (nu jau veiksmīgi pārdevis Google), apvienojot cīņu pret spamotiem ar tekstu digitalizāciju. Jaunajā projektā viņš izmantojis līdzīgu ideju; cilvēki, kuri viņa projektā apgūst valodas, sarežģītākajos apmācību līmeņos jau nodarbojas ar tekstu tulkošanu. Proti, tiek piedāvāti teksti, kurus iztulko brīvprātīgie tulki, par ko [idejas autora bizness] var saņemt kādu nebūt naudiņu. Tekstu kvalitāti nodrošina tas, ka pēc iztulkošanas ir jānovērtē citi varianti.
Tomēr iesākumā nemaz ar tādām lietām nav jānodarbojas. Kamēr mācās vienkāršās frāzes un vārdus, ir pieejams tīri feins interaktīvs process, kurā papildus iekļauti spēles elementi ar punktu krāšanu un socializēšanos. Protams, pamatvaloda ir angļu un tā būt vismaz sākuma līmenī jāzina. Pie reizes var nostiprināt arī to :)
Jāsaka gan, ka projektu izmēģināju jau uzreiz, kad to padarīja publiski pieejamu (vairāk kā pirms gada). Atgriezos šoreiz krietni pamatīgāk pēc tam, kad saņēmu e-pastu par to, ka pievienotas dažas jaunas valodas.
Projektā šobrīd var mācīties šādas valodas: spāņu, itāļu, vācu, franču, portugāļu, ir pieejama arī iPhone un tiek plānota Android aplikācija.
Pēc gandrīz gadu ilgas klusēšanas nolēmu tomēr ievietot šeit dažas piezīmes. Iepriekšējā gadā biju veltījis katrām sacensībām atsevišķu ierakstu, bet šogad nebija vēlmes tam atlicināt laiku, tāpēc būs jāiztiek ar šo vienu ierakstu par sezonu kopumā.
Pirms sezonas nekādus būtiskos uzlabojumus velosipēdam neveicu, tik vien kā nomainīju nolietotās detaļas. Pa mežu turpināju braukt ar to pašu 2006. gada sākuma līmeņa čuguna radiatoru, bet šosejai bija iepriekšējā sezonā iegādātais tīri feinais šosejas rumaks. Vēlā rudenī iegādāju arī tā saukto “velo rulli”, uz kura plānoju veikt ziemas treniņus un to arī daļēji veicu, tomēr dažādu apstākļu dēļ kopējā sagatavošanās sezonai sanāca nepilnvērtīga. Bija vēl arī mēnesis trenažieru zālē un daži desmiti kilometri uz distanču slēpēm.
Pavasarī ielās izbraucu apmēram tajā pašā laikā, kad gadu iepriekš, jo arī šogad ziema tik ātri nepadevās. Lai arī tik čakli vairs agrajos rītos necēlos, pavasara treniņi sanāca apmierinošā kvantitātē.
Šosezon biju plānojis vairāk piedalīties TREK MTB maratonā, protams, turpinot dalību arī populārākajā SEB MTB seriālā.
Sanāca viss tā, ka pirmoreiz uz sacensībām aizbraucu kā skatītājs, safotografējot Baložu velokrosa pirmo posmu. Trasi gan iepriekš jau izbraukāju treniņu režīmā.
Sezonu atklāju ar TREK MTB pirmo posmu Ventspilī aprīļa beigās, kur iepriekš nebija brauktas sacensības. Startēju “garajā” gabalā, braucot divus apļus. Trase bija interesanta, lai arī par dubļaino pļavu īsi pēc starta un otrā apļa sākumā prieki lieli nebija. Tomēr vēl līdz optimālajai formai bija tālu un uz beigām noplīsu, pēdējos kilometrus Ventspils piedzīvojumu parkā piebeidzot ar mocībām.
SEB MTB sezonu atklāju nedēļu pēc Ventspils ar tradicionālo pirmo SEB MTB posmu Cēsis-Valmiera. Finišēju sev pietiekami augstajā 225. vietā, diezgan labi visu nobraucot un beigu daļā pat gāžot uz pilnu jaudu, būtībā pat sākumā biju pārāk sataupījies. Atceļā ar diviem “Vellapēda” komandas pārstāvjiem vēl aizbraucām no Valmieras uz Siguldu.
Līdz nākamajam posmam jau biju uzaicināts “Vellapēdas” komandā. Komandā braukt ir jautrāk, vēl viena kategorija kurā cīnīties un tā un šitā.
Nākamais SEB posms bija Siguldā, kur startēju visai neveiksmīgi. Biju saķēris iesnas un startā nometu ķēdi. Tā visa rezultātā zaudēju kādas 150 vietas no iecerētā. Pirmo reizi laimēju sacensību loterijā. Balvā bija zāles trimmeris (sic!).
2. jūnijā startēju savās pirmajās šosejas velo sacensībās, Rīgas velomaratonā. Vēlās pieteikšanās un iepriekšējās nestartēšanas dēļ tiku priekšpēdējā koridorā, tāpēc no starta bij jāveic pamatīgs izrāviens, lai noķertu kaut kādu nebūt grupiņu. Centos izvairīties no riskantām darbībām un paveicās arī neiekļūt masu kritienos, kuri visumā bija padaudz. Pēc lielajiem ātrumiem pa Krasta ielu un estakādēm tomēr grupu noķēru un varēja braukt mierīgāk. Izmēģināju braukšanu gan drošā grupas viducī, gan flangos, gan aizgāju priekšā pastrādāt. Grupa bija samierinājusies, ka nākamo baru nenoķers, tāpēc līdz galam nobraucām mierīgi un brīžiem ar nepieklājīgi zemu ātrumu. Finiša kilometros gan katrs sevī sajuta sprintera dotības, bet, par laimi, bez lielām problēmām visi arī finišēja.
Uzreiz pēc nedēļas klāt bija viens no maniem mīļākajiem sacensību posmiem – TREK MTB maratons Apē. Atkal braucu garo gabalu, šoreiz garais aplis, nevis divi apļi. Vienkārši sakot, izbaudīju trasi un rezultātam nebija lielas nozīmes, finišēju, kā parasti, kaut kur pa vidu.
Pēc tam sekoja Cēsu SEB MTB posms, par kuru esmu izteicies: “Nebija šodien īstā diena, īstās kājas, bet rezultāts ir ok, zinot, kur tās minūtes atstāju.” Nav ne jausmas, ko es ar to domāju, bet, acīmredzot, ne pats labākais sniegums.
Nākamo nedēļu pavadīju Polijā, sekojot Euro 2012 futbola čempionātam klātienē. Tas noteikti neuzlaboja tā brīža fizisko formu, bet bez velo dzīvē ir arī citi prieki.
Līdz ar to klāt jau jūlijs un viena no manām mīļajām trasēm, Talsu TREK maratona posms. Lai arī divi apļi, trase ir interesanta un Kamparkalna apkārtnē ir labi kāpumi, ko izbaudīt. Kopumā tajos bija jābrauc četras reizes un līdz beigām Polijas iespaidā tikt bija pagrūti. Piebeidza skaidainā slēpošanas trase otrajā aplī.
Nākamā bija visai karsta nedēļa un tad sanāca ārpus sacensībām nobraukt garāku gabalu. Tie bija 160 kilometri no Rīgas līdz Rūjienai, kas tad arī garākā distance, ko vienā piegājienā (bija īsas pauzes) esmu pieveicis. Atpakaļ minos tikai līdz Valmierai, tālā ar vilcienu.
Vēl pēc nedēļas visai forši nostartēju SEB MTB Vietalvas posmā, jutos spēka pilns (atkal būšu taupījies, he he?) un izbaudīju trases reljefu.
Nākamajā nedēļas nogalē trīs dienās tika pieveikti virs 200 kilometri, vairāk atpūtas režīmā. Braukājām pa Vidzemes ceļiem. Vēl pēc nedēļas bija vēl viens šosejas piedzīvojums, kad no rīta devos uz Mērsragu un vakarā atpakaļ uz Rīgu, kopā sanāca 100+100 kilometri ar pāris stundu pludmales atpūtu pa vidam.
Augusta vidū notika unikāls posms Siguldas apkārtnē, ko rīkoja TREK MTB. Ārkārtīgi interesantā trase iekļāva Lorupes gravu, tuneli zem dzelzceļa, bobsleja trases kalnu un vairākus citus kāpumus pašā Siguldā. Bija bezspēka brīži, bet normāli nostartēju. Pasākumu vainagoja piedzīvojumi ar sarunātā šofera trasē nozaudēto automašīnas atslēgu un neplānoti sanāca nokļūt sezonas noslēguma pasākumā.
Septembra beigās noslēdzās arī SEB sezona ar posmu Smiltenē, kur visai labi startēju, tomēr nedaudz pietrūka, lai ieķertos rezultātos zem 200. vietas.
Pēdējā septembra sestdiena nu jau otro gadu tika pavadīta Haanja 100 ietvaros Igaunijā. Šoreiz trase slapjāka un rezultāts sliktāks, tomēr atmiņas par paveikto pozitīvas. Tajā apvidū (nav tālu no Apes) tomēr ir ļoti interesants reljefs un uzbraukšana Munameģī nebūt nav grūtākais posms. Šoreiz daļa trases bija pagriezta otrā virzienā un kalna ar nosaukumu “Murderer’s father” bija jāpieveic augšup ar velosipēdu plecos (jo uzstumt nevar).
Ar to arī sezona tika noslēgta. Noslēgta, lai jau pēc mēneša pauzītes sāktu treniņu uz ruļļa, gatavojoties nākamajai sezonai.
Pirms neilga laika kļuvu par Amazon Kindle īpašnieku. Dalīšos ar pieciem fiksajiem padomiem, kā pilnvērtīgāk izmantot iekārtas iespējas.
Pavisam droši var iegādāties lētāko – ar reklāmām subsidēto “Kindle with special offers”, jo Latvijas teritorijā šie Amazon piedāvājumi nav spēkā, tāpēc brīžos, kamēr netiek lasīti teksti, reklāmas nemaz netiek rādītas (to vietā visai neitrālas bildes). Iespējams, tas mainīsies brīdī, kad Amazon sāks mūs uzskatīt par normālu Eiropas valsti un piedāvās savu subsidēto 3G pieslēgumu (nekādas mēneša maksas). Tieši tāpēc arī pagaidām nav jēgas iegādāties 3G versiju, jo pārklājums šeit nedarbojas. Šīs reklāmas var novākt, veicot Kindle “jailbrake”, tomēr pagaidām tas jaunākajai versijai nav iespējams.- Latviešu valodas vārdnīca. Paldies darbīgajiem tautiešiem. Kindlei līdzi nāk arī ļoti labas Oksfordas skaidrojošās vārdnīcas, tomēr vairumam lietotāju labāk patiks tulkojošā latviešu-angļu vārdnīca.
- Kindle epasta lietošana – uz reģistrēto Kindle epastu, nosūtot Word dokumentu, PDF failu, kādu no citiem atbalstītajiem formātiem, Amazon to nogādā uz Kindle iekārtu ar pāris minūšu aizturi.
- Readability un nosūtīšanas iespējas uz Kindle. Domājams, ka liela daļa jau zina, kas ir Readability – serviss kurš piedāvā no jebkuras tīmekļa lapas (vēlams, lai tā būtu (bloga) ieraksta formā) izvilkt pamattekstu, noformēt to lasīšanai un noslēpt visu, kas neattiecas uz pamata saturu. Es to izmantoju Google Chrome spraudņa formā. Līdz ar Kindle iegādi atklāju iespēju ar
vienu diviem klikšķiem (vai vienu taustiņu kombināciju – Ctrl+Shift+K) nogādāt šādi noformēto rakstu tieši uz savu lasāmrīku.
- Elektroniskās grāmatas latviski ir resurss ar iespaidīgu apjomu ar lasāmvielu. Jasaka gan uzreiz, ka (lielai) daļai grāmatu ir autortiesību statusa problēmas, bet ir arī pietiekami daudz darbu, kuriem šis termiņš ir beidzies.
Ja prātā vēl kāds vērtīgs padoms, atstāj to komentāros.
Lai arī pēdējos gados grāmatas izlasījis esmu stipri mazāk kā bērnībā un agrā jaunībā, tomēr pāris esmu iegādājies un izlasījis. Taupot budžetu, neizslēdzu arī lietotu grāmatu iegādi, īpaši ja no grāmatas ir nepieciešama tikai saturiskā informācija.
Gribu rekomendēt nu jau pārbaudītu variantu — BetterWorldBooks, kuru piedāvājumā ir pamatīgs katalogs no pašu noliktavas un dažādiem sadarbības partneriem. Savu grāmatu pasūtīju no kādas sadarbības kompānijas ASV, tāpēc saskāros ar šī pakalpojuma būtiskāko mīnusu — piegādes laiku; tas prasīja 44 dienas. Eiropā grāmata nonāca Beļģijā un tad pie manis. Ņemot vērā pastā valdošo bardaku, nevaru garantēt, ka par lietotām grāmatām (norādīts uz pakas) nebūs jāmaksā kāda nodeva, bet vismaz manā gadījumā Latvijas Pasts uzskatīja, ka paka izsūtīta no Beļģijas.
Nesen Tviterī pamanīju arī saiti uz iBook.lv lapu, kura darbojas kā tirgus placis tepat pie mums, piedāvājums gan mazāks, bet pietiekami iespaidīgs. Ja netraucē regulārie lietoto apģērbu piedāvājumi, var pasekot arī Sviesta Cibas komūnām pa_leeto un par_velti, kur ik pa laikam kāds vēlas patīrīt savu grāmatu plauktu.
Savukārt jaunām grāmatām rekomendēju Bookdepository. Vairumā gadījumu (ņemot vērā piegādi) sanāk lētāk kā Amazon. Bieži vien ir atlaides. Vēl var salīdzināt .co.uk un .com cenas pie dažādām valūtām, lai ietaupītu pāris santīmus. Izdevīgākā valūta parasti ir GBP, konvertāciju veicot savā bankā.
Sezonas sākumā nebūtu iedomājies, ka pieteikšos un startēšu šajās sacensībās. Tās viennozīmīgi bija grūtākās un tehniski sarežģītākās sacensības, kurās esmu piedalījies. Pateicoties lieliskajam laikam un tam, ka ar nekādām nopietnām problēmām nesaskāros, trasi izdevās pieveikt zem septiņām stundām, izpildot savus mērķus.
Par startēšanu doma prātā ienāca, kad xc.lv forumā tika publicēti pirmie ieraksti par šī gada sacensībām. Sajutos pietiekami spējīgs nobraukt 100 kilometru distanci, jo Trek-Philips maratonos garo distanci pieveicu ar prieku un izbaudot, pat ja brīžiem bija grūtāk. Izdevās pierunāt arī Gustavu, kurš velo sacensības pirmoreiz pamēģināja šogad Sportlat Rīgas posmā, sajuta āķi lūpā un vasaras beigās jau paspēja pāriet uz specifiskajiem velo pedāļiem un apaviem.
Izskatījām pāris transporta variantus, bet beigās nolēmām braukt paši, startējot agri no rīta, vakarā dodoties atpakaļ. Līdzi devās arī Guna, kura pildīja fotogrāfes pienākumus un atpakaļceļā arī šoferēja. Braucot mājās viņa stāstīja arī kaut ko par jaukajiem skatiem Munameģa apkārtnē, bet mēs laikam kaut ko bijām palaiduši garām :)
Ceļš uz Igaunijas nostūri man pagāja pusmiegā pēc celšanās pusē četros. Bijām vairāk kā laicīgi un Kubijas viesnīcas autoplacī noparkojāmies vieni no pirmajiem, kopā ar vēl dažām latviešu ekipāžām. Reģistrācija, velo izkrāmēšana un samontēšana, visas citas pirmsstarta darbības. No līdzi paņemtās velodrēbju garderobes izvēlējos šortus ar kāju sildītājiem un silto augšdaļu. Lai palielinātu pieejamo kabatu skaitu, uzvilku pa virsu arī vasaras kreklu ar īsajām rokām. Labi vien bija, pārāk karsti nesametās.
Pēc vieglas iesildīšanās sastājāmies startam. Ieņēmu sev atbilstošo “weekend warriors” koridoru un drīz jau visi mierīgā tempā ripojām pa asfaltēto ceļu. Temps bija visai lēns un bīstami manevri izpalika, visi apzinājās, uz kurieni viņi bija atbraukuši.
Neilgi pēc tam griezāmies nost, kur mūs gaidīja rasas pilna pļava, tāpēc takas bija nedaudz slidenas. Joprojām šķita, ka neviens nekur nesteidzas, kā nekā šī nebija nekāda SEB sprinta distance. Pirmās meža takas un kāpumus braucām palēnā zosu gājienā, tomēr dažos meža ceļos bija iespējas un nolēmu apdzīt. Trases sākuma daļā turējos kopā ar vienu latviešu vienātruma velo braucēju, kurš saprotamu iemeslu dēļ visiem gāja garām kāpumos.
Ja būtu jāpāsrstāsta, ko tad tajā trasē redzēju, saraksts patiesībā sanāktu samērā īss. Trase prasīja uzmanību un lielāki un mazāki kāpumi un nobraucieni bira kā no pārpilnības raga, tomēr bija pietiekami arī līdzeni posmi, kur atvilkt elpu, padzerties un izspiest no iepakojuma želeju.
Tomēr vairākas būtiskas epizodes, protams, prātā palika. Pirmais dzirdināšanas punkts pienāca samērā ātri – jau pēc 20 kilometriem. Sapratu, ka nekas vēl īsti nav sācies, tāpēc mierīgi uzpildīju dzeramo uzkodu uzkožamo un turpināju ceļu.
Kādu laiku braucām mierīgi, parādījās pat asfalts, kurā gan bija nedaudz jāpamin pedāļi, bet beigās izrādījāmies Munameģa virsotnē. Šķiet, ka biju tur pirmoreiz. Ilgi tur neuzkavējos, jo trase pa otru pusi veda lejā. Ne pārāk tehniska, bet kritums bija samērā straujš.
Kādā no nobraucieniem, kur biedri kāpa nost, nolēmu sļūkt lejā, tomēr sanāca izslīdēt un vienīgo reizi distancē nokrist. Tomēr ātrums bija mazs un kritiens maigs, tāpēc distanci varēju mierīgi turpināt.
Tālāk jau turpinājās ceļš līdz otrajam dzirdināšanas punktam, kurš bija nedaudz pirms pusdistances. Joprojām jutos normāli, tomēr bija jau dažas tehniskas vietas, kur riskēju mazāk, jo jutu, ka pirmo noguruma pazīmju dēļ tehnika pasliktinās.
Dzeršanas punktā atkal pāris minūšu pauze un devos trasē. Nu gan sajutu īsto nogurumu, turklāt trase kļuva smagāka, parādījās pļavas, mazākais zobrats priekšā tika izmantots pat ne visai stāvās vietās. Šeit man bilde ir sajukusi vietām un dažādās epizodes no otrā līdz ceturtajam dzirdināšanas punktam ir sajukušas vietām.
Bija tur nobrauciens, saukts par “Murderer”. Piebraucot pie tā, nesajutos pietiekami spējīgs to pieveikt un tā arī nesapratu, kurš no mums diviem – es vai igaunis – neizlasīja pareizi anglisko tekstu, pa kuru pusi jāiet lejā kājām.
Lai arī trase bija sausa, šķiet, ka es varētu būt vienīgais, kurš pamanījās tikt pie slapjām kājām (precīzāk vienas). Pie kādas lauku mājas bija neliels dīķis, gar kuru gāja trase. Tieši tur sanāca paslīdēt uz slapja dēļa un ar vienu kāju iekāpt ūdenī. Līdz celim nebija, bet iepirktās SealSkinz zeķes (izlēmu nevilkt) potīšu augstumā nebūtu glābējas.
Bija arī brīži, kad atguvos. Pēc bezspēcīgā posma pa uzartu lauku nedaudz kalnup, saņēmos un pat vairākus konkurentus apdzinu garā zāļainā kāpumā, kurš noslēdzās ar ārkārtīgi stāvu nobraucienu, kuru bez bailēm nobraucu. Pēc tam gan bija arī citi pauguri, kur viena kāpuma laikā varēja paspēt braukt, padoties, apskatīt ainavu, atkal saņemties, braukt, padoties, apskatīt ainavu un atkal braukt.
Trešais dzirdināšanas punkts bija kaut kur pa visu šiem piedzīvojumiem. Nez kāpēc neiedomājos, ka tur piedāvātie makaroni ir tieši tas, kas man vajadzīgs un iztiku ar to, ko paķēru no galdiem, bez īpašas piedomāšanas.
Ārkārtīgi patīkami posmi mežā ar kāpumiem pa saknēm un akmeņiem, vietām braucami, vietām stumjami. Pēc tam mežonīgi ātri nobraucieni, knapi spējot nobremzēt.
Ceturtais dzirdināšanas punkts nāca ilgi. Tur paķeru glāzi kolas, maizi ar sāli un vēl kādas uzkodas.
Pašas beigas jau izvērsās visai vieglas. Pārsteidzoši daudz grants ceļu, kuros sākumā gan nebija spēka griezt pedāļus, bet beigās sanāca atgūties. Dažādi sevi spēju motivēt mīt un neslinkot. Viens no motivētājiem bija nepatīkama skaņa velo aizmugurējā rumbā, kura parādījās brīvgaitā pie lieliem ātrumiem nobraucienos. Ja uzmina, skaņa pazuda un tas motivēja neslinkot. Pēc finiša no mehānismiem izvilku pāris iepinušos suņstobrus.
Pēc nostāstiem citus gadus brienamā patilte šogad bija sausa un velo bija tik vien kā jānes pa akmeņiem, bet otrā pusē iepriecināja, ka vēl tikai 5 kilometri. Kāds no kontrolpunktu tiesnešiem aplaudēja un sauca “bravo!”.
Pašas beigas tomēr nebija tik vieglas, pēdējos piecos kilometros vēl nācās uzbraukt divos pauguros un tikt no tiem lejā. Pēdējie asfalta kilometri aizskrēja nemanot, lai arī mani apsteidza vairāki ātrāki braucēji. Finišā neveikli izpildoties palaidu garām vēl vienu konkurentu, bet pēc brīža jau arī tās septiņas prieka un mocību stundas bija beigušās.
Sacensību laikā noēdu 6 enerģijas želejas, izdzēru vairāk kā 3,5 litrus sporta dzēriena (iespējams, vajadzēja vairāk) un baudīju dažādas uzkodas no galda – skābi gurķīši, maize, sāls, rozīnes, banāni, cepumi. Sacensību laikā iztiku bez tehniskām ķibelēm, ja neskaita rumbas grabēšanu un vairākkārtīgu ķēdes nokrišanu (no mazā zobrata, kratoties pa saknēm).
Pēc finiša tiku pie viena no pēdējām alus bundžām un dažām uzkodām. Ieskrēju dušā, noskaloju velo. Pēc stundas sagaidīju Gustavu un tad jau gatavojāmies cenā iekļautajām vakariņām – makaroniem. Pēc tam laiku nekavējām, lai arī bija visas iespējas izbaudīt pirti un baseinu.
Mājupceļš bija ātrs un nogurums nemaz nebija tik liels. Arī nākamajā dienā sajūtas bija normālas un tas dod nelielu motivāciju šoruden sākt gatavoties nākamajai sezonai, lai to atkal varētu noslēgt ar šādu burvīgu pasākumu.
Vecāki ieraksti