Pamanīju, ka man te izķēries viens pavecāks nepublicēts ieraksts. Tad nu palaboju nedaudz tekstu un publicēju.
Tā kā pagājušajā gadā samērā labi iegaršojās braukt ar velosipēdu pa mežu, darīt to daudz, bieži un atkārtoti, tad šogad arī plānoju to turpināt. Pa ziemu gan nekādi treniņi veikti netika, tik vien kā svētdienās ar draugiem futbols uzspēlēts. Šogad jau ziema arī ievilkās un sevi piespiest trenēties bija grūtāk.
Ar velosipēdu es braucu arī uz darbu, bet tas gan vairāk slinkuma dēļ, jo attālums ir visai niecīgs. Šoziem gan katru dienu vairs nebraucu, līdz ar to izvairījos arī no nepatīkama klepus, ko saķēru pagājšziem. Bet tas jau vairs nav par tēmu.
Mēnesi pirms sezonas sākuma sanāca neveikli izpildīties futbola treniņā, kas rezultāta deva sačakarētu kāju potītē un nespēju trīs nedēļas pārvietoties skriešus. Ar velosipēdu gan pamīties varēju; laikam citas saites tur darbojas, bet kopējai situācijai tas par labu nenāca.
Tehniskā ziņā pagaidām esmu palicis pie vecā velosipēda, tik vien kā jauna, daudz labāka, dakša pa ziemu iegādāta, nometot vēl nedaudz no velo svara.
Galu galā sezonai pieteikties paspēju. Par to gan atcerējos pēdējā brīdī un pieteicos un bankas apmaksu veicu no telefona. Tā nu galu galā 4. maija rītā biju gatavs doties uz Cēsīm.
Iepriekšējā vakarā gulēt devos laicīgi, pamodos bez lielām problēmām un minu uz Centrālo staciju uz agro vilcienu. Nemanot klāt bija Āraišu stacija, kur kāpu ārā, apmeklēju tuvējo ģeoslēpni un minos uz Cēsu pusi. Reljefs visai pateicīgs, pārsvarā mīties nemaz nesanāca. Rītu turpināju ar vēl pāris slēpņu atrašanu, brokastīm pils parkā, laicīgu reģistrēšanos startā. Izrādās, esmu piepildījis savu pērnās sezonas mērķi un ticis pie trīsciparu numura, proti 979. Tad nu trasē sveiciniet un komentāros blogā lamājiet par apdzīšanu dubļainā nobraucienā un citām nepieklājīgam lietām trasē. Izvizinājos vēl pa Cēsīm, atsvaidzināju atmiņā trases sākumu un devos uz starta pusi. Rīta blakusrezultāts – 12 atrasti slēpņi.
Pagaidām gan vēl neminēju galveno dienas iezīmi – ārā bija +6 grādi Celsija un no gaisa krita viegla migliņa. Es biju atbraucis šortos un īsā kreklā (pa virsu virsdrēbes, kuras labāk trasē neatstāt mugurā). Zem velokrekla pavelku gan garrokainu futbola kreklu. Līdz ar to bagāžas nodošanu atliku uz kādu brīdi, lai galīgi nenosaltu.
Ieņemu savu vietu V koridorā, tas vēl nav pārāk aizņemts auksta laika dēļ. Tieku koridora sākumā. Kopā ar citiem iesildāmies. Tauta gan pārsvarā garos tērpos, bet pa kādam īsbiksim arī mana.
Klāt arī starts. Visi gatavi. Startā gandrīz virsū uzgāžas kāds ražens tautu dēls Latvijas Dzelzceļa formā. Laikam gribēja daudzus apsteigt. No kalna nobraucam mierīgi un sākam lidot pa granteni. Īpaši pozīcijas nezaudēju. kaut kad beidzot parādās mežs un pirmajā kalnā gandrīz visi uzbraucam augšā bez sastrēgumu izveides.
Tālāk jau seko gonka, ūdens un dubļu šķēršļi, kam visi droši per cauri, necenšoties neko apbraukt. Īpaši kritienus nemana. Klāt arī pirmais dzirdināšanas punkts. Izdodas paņemt padzērienu bez apstāšanās un laižu tālāk. Atkal nekā ievērības cienīga nav. Ir pāris dubļu vietas, kur gadās arī nolekt no velo, lai to pastumtu. Tālāk otrais dzeršanas punkts, izpildu līdzīgu triku. Lielais paldies tiem ļaudīm, kas tos dzērienus mums, pseidosportistiem, padod.
Nedaudz vairāk kā 15 kilometrus pirms finiša pamanu, ka nevaru vairs uzslēgties uz lielā zobrata. Braucot paraustu arī trosi zem rāmja, tāpat nekas neslēdzas. Nākas vālēt tālāk ar vidējo zobratu. Taisnajos gabalos tas liek pedāļus mīt visai sparīgi. Kopumā uz šo ķibeli varētu būt zaudējis kādu minūti vai divas. Pie vainas bija nolietotais lētā gala pārslēdzējs, kas piedzinās ar dubļiem. Pēc finiša velodušas viss slēdzās kā nākas.
Klāt arī finišs, beigās palaidu garām kādus četrus citus brašuļus. Nebija sanācis elpu atvilkt. Pagājušajā sezonā parasti gan biju mainītā lomā.
Beigās pēc provizoriskajiem rezultātiem 217. vieta grupā (T M 42000m), 426. vieta Tautas klasē. Laiks 1:44:21, +0:26:43 no līdera, 24,1 km/h vidējais ātrums un 743 punkti (rēķina no līdera un tava laika attiecības), kas ir jauns rekords, tātad esmu apmierināts.
Tagad skatos, ka pagājušā gada rezultāts pārspēts par 25 minūtēm, turklāt apstākļi šogad bija sliktāki (uzvarētāju laiki gan atšķiras tikai par 11 sekundēm). Protams, ka šogad mazāk sanāca pabūt sastrēgumos, bet gribētos ticēt, ka ir arī kaut kāds progress :)
Pēc finiša laikam par strauju nometu tempu, bet nedaudz pavizinājos un viss jau bija labi. Dabūju savu bagāžu, uzēdu putru un iedzēru karsto tēju. Uzģērbu virsdrēbes un iestājos velodušas rindā. Kāds uzcienāja ar Melno balzamu un pēc stundas jau savu rindu sagaidījām.
Tā kā vēl nedaudz bija palicis laiks, atradu vēl divus ģeoslēpņus Valmierā un laidu uz vilcienu, pa ceļam paņemot obligātos 4 litrus Brenguļa līdzņemšanai.
Vilcienā uznāca jauks miedziņš un nedaudz pasnaudu, līdz jau bija klāt Zemitānu stacija. Pēc tam jau sekoja duša, siltas vakariņas un īss ieskats Minskas arhitektūras niansēs.
Tas viss sākās ar kādu vakaru Ļeņingradā pie alus kausiem. Mans kaimiņš bija tikko atbraucis no Ķīnas un aizgājām pacilāt kausus. Tur uz vietas tika satikts viens studiju biedrs un kaimiņa brālēns, kurš nupat nupat bija atbraucis no Karēlijas. Vārdu pa vārdam, joku pa jokam viss noslēdzās ar smagu nākamo rītu. Bet pa vidu parādījās teksts par to, ka man ar kaimiņu vajagot nobraukt Salacas maucienu.
Šis ieteikums nākamajā rītā vēl prātā bija un tika apcilāts, beigās nolemjot arī pamēģināt. Pamazām tika atrasta laiva, airi un viss pārējais, nolemts tika braukt “pūšļu” klasē, tāpēc, ka bija tāda laiva un minimāla laivošanas pieredze.
Pati Salacas mauciena ideja ir nobraukt visu upi vienā maucienā – ar saulrietu pie Burtnieku ezera iekāp un ārā kāp pie Salacgrīvas, kur upe ietek jūrā. Ar piepūšamo laivu tas nav reāli, tāpēc tiem starts paredzēts nakts vidū pusdistancē pie Staiceles.
Pavisam negaidot pietuvojās pasākuma nedēļas nogale. Laiva sarunāta, airi arī, transports arī ir. Atrodam arī vietu kur iznomāt vestes (nolikums prasa). Izpalīdz Jūras laivu kantoris.
Norukāju savas stundas pie virpas, dienas vidū piezvana kaimiņš, saka ka viņš pērk sarkanu bumeri un brauksim nedaudz vēlāk. Malacis. Tā arī darām, pa ceļam savācot laivu un navigējot pa pilsētu (kaimiņam pirmais auto). Tālāk jau viens mauciens līdz Salcgrīvai, kur tiek satikts kaimiņa brālēns, kas mūs un laivu aizved uz starta vietu.
Starta vietā uzzinām, ka pūšļu klase ar mums konkurēs tikai vēl viena ekipāža, kuri tiek nosaukti par nopietniem airētājiem.
Līdz startam laika vēl gana, palīdzam organizatoriem iekurt signālugunskuru, kas norāda, ka nopietnajiem maucējiem šeit ir jāpiestāj krastā un laivas jāapnes ap Staiceles aizsprostu. Pēc tam brīdi pablenžam debesīs, skaitot zvaigznes un vērojot krītošās perseīdas un dodamies pumpēt laivu.
Organizatori ir sagatavojusi karstu tēju un speķmaizes ar sīpoliem. Tas viss tiek likts lietā. Ierodas pirmie garās distances braucēji, kuri izrādās igauņi.
Pienāk pulkstens divi un nesam laivu ūdenī. Ātri konstatējam, ka gaisma no LED diožu lampas, lai arī samērā gaiša, tomēr uzreiz atduras miglā, tāpēc prātīgāk ir to izslēgt. Braucam pa tumsu.
Sākumā galīgi nesokas ar laivas turēšanu taisni, tomēr pēc kādas stundas jau atrasts optimālais ritms un apgūta stūrēšanas tehnika. Tā kā braucam pa tumsu, mēģinām turēt savu trajektoriju pa zvaigžņu apspīdēto joslu. Lai arī tas nav ideālais variants, tas strādā.
Mūs apdzen vairākas laivas (kanoe un smailes), līdzi turēt nav iespējams. Nedaudz palīdz viņu starmešu gaismas (tajos brīžos, kad viņi tās mums neiebliež acīs).
Pauzītē izvelku no somas GPS. Esam nobraukuši baigi maz. Ātrums šaušalīgi lēns – ap/zem 5 km/h. Vēlāk tas tiek uzlabots ar tehnikas apguvi. Pamainām puses (airējam ar kanoe airiem). Pamainām stūrētāju.
Galīga tumsa. Uzperamies virsū nolūzušam kokam. Izrādās, ka tur arī tādi spici zari. Laiva necieš un braucam tālāk. Nākamaiz pārbaudījums – nobraucam pārāk tuvu kādai laipai pie krasta un pēdējā brīdī pamanām makšķeres kātu. Ieslēdzam gaismu un uzmanīgi apbraucam. Viss kārtībā. Seko vēl dažas mazāk stresainas situācijas.
Mūs jau apdzinušas ir kādas desmit laivas. Daži stresaini sportisti, citi arī ko pieklājīgu uzsauc.
Airējam jau kādas divas, trīs stundas. Sev par brīnumu vienreiz pamanām priekšā austrumpusi. Izrādās, ka upei tādi līkumi. Austrumos aust gaisma un uz upes jau var nedaudz vairāk redzēt, izdalās krasti.
Paliek jau galīgi gaišs. Apdzenam kādu laivu, kas piestājusi malā, lai pēc brīža viņi mūs jau atkal apdzītu.
Nekādas lielās pauzes netaisām, pat neko īpaši neuzēdam. Kaimiņam sāk nākt miegs, man gan pagaidām problēmu nav.
Iebraucam mierīgajā Salacas daļā, tur kur tie bezstraumes dīķi. Skatāmies, ka no aizmugures tuvojas laiva, bet ilgi nevar panākt. Tad, kad panāk, neskopojas ar uzslavu.
Atceramies vienu citu laivu braucienu, kad tie 40 kilometri tika pieveikti 2 dienās, patērējot ne mazumu alus un tamlīdzīgi. Saku, ka te kaut kur bija Sarkanās klintis.
Tiek nosprausts mērķis, bet klintis parādā tikai pēc kādas stundas. GPS rāda kaut kādus 25 kilometrus un četrarpus stundas.
Upē parādījušās krācītes. Ar šo laivu nekādu īpašu emociju nav, straume ir tikai nedaudz ātrāka.
Nu jau airējam tīri saskanīgi. Man sāk nākt miegs, kaimiņš atkal pamodies. Šis saka, ka pie vainas dienas režīms, kas mums apmēram ar 2 stundu nobīdi.
Sākās nenormāli mierīgi gabali. Krastā parādās pa kādam makšķerniekam.
Uztaisām vienīgo sanitāro pauzi. Grebjam tālāk. Meži, meži, tumšie meži. Pēc atmiņas uz finiša pusi prasās tāds kā vairāk līdzenums. Izvelku GPS, mēru attālumu līdz Salacgrīvai. Sanāk pārsteidzoši maz. Finišs mums ir pirms Salcgrīvas, Stīnūžos Stienūžos. Vajadzeja tur atzīmēt punktu kartē, bet aizmirsu.
Uztaisām brangu īrienu un esam klāt. 40 kilometri pieveikti 7h16m.
Tad jau seko krastā izkāpšana, pēc kuras tiek nedaudz uzēsts un pagaršots alus. Organizatoru piedāvātajā pārvietojamajā pirtī doties nav nav īpašas vēlmes. Virsū nāk baigais lūziens.
Veiksmīgi tiek veikts mājupceļš. Pēc tam vien paspēju izlasīt e-pastu un liekos gulēt. Nogulēju no 13:00 līdz aptuveni 22:00, kad piecēlos, padarbojos un likos atkal slīpi.
Salacas Mauciena pūšļu klases karte
Mūsu ātruma grafiks attiecībā pret distanci.
Internetā atrasts video par startu nopietno laivu klasē:
Svētdien biju aizgājis uz Latvijas futbola Virslīgas spēli Skonto FC – FK Ventspils. Zinu, ka daudziem tas neinteresē (sezonas izšķirošā spēle un stadions samērā tukšs), bet man tas kaut drusciņ ieinteresēja (šogad biju bijis uz vēl vienu spēli sezonas sākumā: FK Rīga – FK Ventspils). Papildus mērķis bija šo to nobildēt, praktizējoties sporta foto bildēšanā (kačāt skillu, kā saka).
Pati spēle bija diezgan interesanta, rezultāts 2:2. Pēdējā minūtē Ventspils iesita pendeli un paņēma vajadzīgo 1 punktu, lai kļūtu konkurentiem neaizsniedzami 4 kārtas līdz beigām.
Nu un te arī dažas no bildēm. Bildēts no tribīnēm.
Spēles sākums, komandas nāk laukumā.
Dzīvā leģenda (vietējā mēroga) Vīts Rimkus.
Skonto jaunais brazīlis Natans Žuniors, debija sastāvā, labi nocīnījās.
Tā nu gadījies, kā ne – gandrīz mēnesi bez ierakstiem šeit. Maģistra darbs prasīja savu, vēl citas aizņemtības. Laikam jau līdzīgi iet LU futbola līgas organizatoriem un pēdējo kārtu izspēlējām tikai pagājušās nedēļas otrdien.
Spēle bija pret vienu no komandām, kas turnīru uzsāka sliktāk, bet nobeiguma fāzē bija uz pamatīgas uzvaru takas, beigās izcīnot 4. vietu līgā. Par spēli neko daudz – samasīja mūs 8-0. Pēc puslaika 1-0, daudzi vārti krita beigās, kad viens no malačiem pieslēdzās uzbrukumam un atpakaļ tik žigli nebizoja. Laikam vajadzīgs psihologs, jo fiziski jau nav tā, ka nespētu. Uzbrukuma iespējas arī pāris saveidojām
Pats nospēlēju savas pāris minūtes, bet atjaunoju muguras traumu (pa tumsu skrienot ielēcu bedrē) un gāju malā. Tiesa, kamēr biju laukumā, nevienus vārtus neielaidām.
Turnīrā beigās kaut kur apakšdaļā palikām, bet šis jau nav mūsu galvenais turnīrs :)
Šis bija pirmais sporta pasākums, ko bildēju ar 85mm f/1.8. Iespaidi patīkami, USM, salīdzinot ar 50mm f/1.8 mikromotoru ir jūtams. Vēl gan jāpiešaujas.
Vakar un šodien beidzot izmēģināju vienu interesantu rīku, kas top Nokia laboratorijās – Nokia Sports Tracker. Lai šito brīnumu palaistu, jāizpilda pāris tehniskās prasības. Nepieciešams Symbian S60 3.1 telefons, GPS modulis (iebūvēts vai Bluetooth) un atmiņas karte. Par spīti tam, ka programmas veidotie failu izmēri ir mērāmi kilobaitos un telefona iekšējā atmiņa ir 130MB, nācās pirkt atmiņas karti. Ja jau jāpērk – pirku – iekš pasuti.lv paņēmu 4Gb microSDHC karti par 15 latiem. Pirms pāris dienam no eBay atnāca Bluetooth modulis par ~25 Ls (kopējās izmaksas). Nu un atbilstošs telefons man jau bija – Nokia E51.
Samērā liela brēka vajadzīga, lai palaistu, kā būs ar vilnu? Tātad, kādas tad iespējas piedāvā Nokia Sports Tracker? Tas ir visai spēcīgs gala lietotāja rīks, kas vēl joprojām attīstās. Auditorija, kam tas paredzēts – amatieri individuālie sportisti, kas nodarbojas ar tādām nodarbēm kā riteņbraukšana, skriešana, soļošana, nūjošana, distanču slēpošana un tamlīdzīgi. Programmiņa reģistrē veikto pārvietojumu ar GPS palīdzību, piefiksējot tādas lietas kā ātrumu, augstumu virs jūras līmeņa (pilsētā smagi gļuko) un nodarbības laiku, beigu galā piedāvājot visādu statistiku un grafikus. Pieejams arī pilns noietais ceļš. Atbalstīti ir visvisādi derīgi formāti pēcapstrādei, var eksportēt uz nu jau standartizēto KML formātu, ko var aplūkot Google Earth vai Google Maps, XML, CSV, GPX.
Pag, tas vēl nav viss. Papildus tam visam vēl darbojas tīmekļa vietne, kurā to visu var publicēt no tā paša telefona bez datora starpniecības. Ar pāris veiklām pogu kombinācijām. Iedvesmai variet aplūkot manu vakardienas došanos uz darbu ar velosipēdu vai vakara skrējienu. Izskatās tīri jauki, vai ne? Kārtējo reizi ļoti jauka realizācija ar Google Maps piedāvātajām iespējām. Ja paskatās šīrīta braucienu, tad jau viss ir daudz precīzāk.
Velobrauciena skatā varam aplūkot vēl vienu patīkamu iespēju – bilžu ģeotagošanu. Skanstes ielā ar telefona kameru nobildēju pāris kadrus, lai to ilustrētu. Vispār ir iespēja arī sinhronizēt arī ar citu kameru uzņemtās bildes, bet šīs tika importētas jau kopā ar velobraucienu un neprasīja nekādu piepūli.
Jāpievieno tam visam nedaudz darvas, lai tik saldi neliktos. Abos pirmajos maršrutos ir vietas, kur GPS smagi nogļukoja (par kādiem pārdesmit metriem) koku aizsega dēļ. Tā ir GPS tehnoloģijas problēma, kas nav īsti saistīta ar šo programmu. Tieši otrādi – ja problēmas nav pārāk lielas un iztrūkst tikai pāris koordinātu atzīmes, tie tiek laboti, filtrējot aproksimējot (tiesa, visai prasti) datus. Diemžēl, kā var novērot skriešanas distancē – vienā posmā līnija ielec stipri Mežaparka privātmāju teritorijā, it kā man skrienot pēkšņi būtu savajadzējies ieskriet krūmos. Diemžēl, ar šiem līkumiem mani nedaudz piečakarēja. GPS uzņemtais trases garums bija 9,1km, bet pārmērot ar Google Maps, sanāca tikai 8,4km, līdz ar ko rezultāts 44 minūtes vairs nešķiet tik labs.
Palasīju arī par viņu nākotnes plāniem un citu pieejamo literatūru. Plānos esot ļaut ielādēt kaut kādas nebūt kartes, lai noietais ceļš netiktu zīmēts uz balta laukuma un būtu pieejama vienkārša navigācija. Visai interesantus tekstus varam lasīt arī biežāk uzdotajos jautājumos: “For viewing the content on Nokia Sports Tracker Online you need a Web browser. Mozilla Firefox is recommended.“
Pēc tāda iespēju apskata nedaudz personiskāks pieskāriens. Ir tādas nezinātniski pamatotas aizdomas, ka ar šo programmu GPS uztvērējs tiek agresīvāk aptaujāts kā ar telefonā iebūvētajām pamata iespējām. Kad pirms pāris dienām mēģināju praktiski padarboties ar standarta iespējām, visai bieži zuda signāls un uzsākt uztveršanu bija visai grūti. Ar šo te ir kaut kā nedaudz vieglāk. Uzķēru vēl vienu viltību – GPS modulis ir jāieslēdz kādu pusminūti pirms Bluetooth savienojuma, lai tas jau uzķer kaut kādas koordinātas. Citādi viņš neparko negrib sākt to uztveršanu.
Lietojot rīku praktiski, tas šķita visai ērts – lielie cipari ir labi saskatāmi sportošanas laikā, visas iespējas intuitīvi pieejamas. Integrācijas ar tīmekļa vietni – vienkārši lieliska. Vai es jau minēju, ka šis rīks un tiešsaistes serviss ir bezmaksas?
Pievieno ziņu lasītājam