Pamanīju, ka man te izķēries viens pavecāks nepublicēts ieraksts. Tad nu palaboju nedaudz tekstu un publicēju.
Tā kā pagājušajā gadā samērā labi iegaršojās braukt ar velosipēdu pa mežu, darīt to daudz, bieži un atkārtoti, tad šogad arī plānoju to turpināt. Pa ziemu gan nekādi treniņi veikti netika, tik vien kā svētdienās ar draugiem futbols uzspēlēts. Šogad jau ziema arī ievilkās un sevi piespiest trenēties bija grūtāk.
Ar velosipēdu es braucu arī uz darbu, bet tas gan vairāk slinkuma dēļ, jo attālums ir visai niecīgs. Šoziem gan katru dienu vairs nebraucu, līdz ar to izvairījos arī no nepatīkama klepus, ko saķēru pagājšziem. Bet tas jau vairs nav par tēmu.
Mēnesi pirms sezonas sākuma sanāca neveikli izpildīties futbola treniņā, kas rezultāta deva sačakarētu kāju potītē un nespēju trīs nedēļas pārvietoties skriešus. Ar velosipēdu gan pamīties varēju; laikam citas saites tur darbojas, bet kopējai situācijai tas par labu nenāca.
Tehniskā ziņā pagaidām esmu palicis pie vecā velosipēda, tik vien kā jauna, daudz labāka, dakša pa ziemu iegādāta, nometot vēl nedaudz no velo svara.
Galu galā sezonai pieteikties paspēju. Par to gan atcerējos pēdējā brīdī un pieteicos un bankas apmaksu veicu no telefona. Tā nu galu galā 4. maija rītā biju gatavs doties uz Cēsīm.
Iepriekšējā vakarā gulēt devos laicīgi, pamodos bez lielām problēmām un minu uz Centrālo staciju uz agro vilcienu. Nemanot klāt bija Āraišu stacija, kur kāpu ārā, apmeklēju tuvējo ģeoslēpni un minos uz Cēsu pusi. Reljefs visai pateicīgs, pārsvarā mīties nemaz nesanāca. Rītu turpināju ar vēl pāris slēpņu atrašanu, brokastīm pils parkā, laicīgu reģistrēšanos startā. Izrādās, esmu piepildījis savu pērnās sezonas mērķi un ticis pie trīsciparu numura, proti 979. Tad nu trasē sveiciniet un komentāros blogā lamājiet par apdzīšanu dubļainā nobraucienā un citām nepieklājīgam lietām trasē. Izvizinājos vēl pa Cēsīm, atsvaidzināju atmiņā trases sākumu un devos uz starta pusi. Rīta blakusrezultāts – 12 atrasti slēpņi.
Pagaidām gan vēl neminēju galveno dienas iezīmi – ārā bija +6 grādi Celsija un no gaisa krita viegla migliņa. Es biju atbraucis šortos un īsā kreklā (pa virsu virsdrēbes, kuras labāk trasē neatstāt mugurā). Zem velokrekla pavelku gan garrokainu futbola kreklu. Līdz ar to bagāžas nodošanu atliku uz kādu brīdi, lai galīgi nenosaltu.
Ieņemu savu vietu V koridorā, tas vēl nav pārāk aizņemts auksta laika dēļ. Tieku koridora sākumā. Kopā ar citiem iesildāmies. Tauta gan pārsvarā garos tērpos, bet pa kādam īsbiksim arī mana.
Klāt arī starts. Visi gatavi. Startā gandrīz virsū uzgāžas kāds ražens tautu dēls Latvijas Dzelzceļa formā. Laikam gribēja daudzus apsteigt. No kalna nobraucam mierīgi un sākam lidot pa granteni. Īpaši pozīcijas nezaudēju. kaut kad beidzot parādās mežs un pirmajā kalnā gandrīz visi uzbraucam augšā bez sastrēgumu izveides.
Tālāk jau seko gonka, ūdens un dubļu šķēršļi, kam visi droši per cauri, necenšoties neko apbraukt. Īpaši kritienus nemana. Klāt arī pirmais dzirdināšanas punkts. Izdodas paņemt padzērienu bez apstāšanās un laižu tālāk. Atkal nekā ievērības cienīga nav. Ir pāris dubļu vietas, kur gadās arī nolekt no velo, lai to pastumtu. Tālāk otrais dzeršanas punkts, izpildu līdzīgu triku. Lielais paldies tiem ļaudīm, kas tos dzērienus mums, pseidosportistiem, padod.
Nedaudz vairāk kā 15 kilometrus pirms finiša pamanu, ka nevaru vairs uzslēgties uz lielā zobrata. Braucot paraustu arī trosi zem rāmja, tāpat nekas neslēdzas. Nākas vālēt tālāk ar vidējo zobratu. Taisnajos gabalos tas liek pedāļus mīt visai sparīgi. Kopumā uz šo ķibeli varētu būt zaudējis kādu minūti vai divas. Pie vainas bija nolietotais lētā gala pārslēdzējs, kas piedzinās ar dubļiem. Pēc finiša velodušas viss slēdzās kā nākas.
Klāt arī finišs, beigās palaidu garām kādus četrus citus brašuļus. Nebija sanācis elpu atvilkt. Pagājušajā sezonā parasti gan biju mainītā lomā.
Beigās pēc provizoriskajiem rezultātiem 217. vieta grupā (T M 42000m), 426. vieta Tautas klasē. Laiks 1:44:21, +0:26:43 no līdera, 24,1 km/h vidējais ātrums un 743 punkti (rēķina no līdera un tava laika attiecības), kas ir jauns rekords, tātad esmu apmierināts.
Tagad skatos, ka pagājušā gada rezultāts pārspēts par 25 minūtēm, turklāt apstākļi šogad bija sliktāki (uzvarētāju laiki gan atšķiras tikai par 11 sekundēm). Protams, ka šogad mazāk sanāca pabūt sastrēgumos, bet gribētos ticēt, ka ir arī kaut kāds progress :)
Pēc finiša laikam par strauju nometu tempu, bet nedaudz pavizinājos un viss jau bija labi. Dabūju savu bagāžu, uzēdu putru un iedzēru karsto tēju. Uzģērbu virsdrēbes un iestājos velodušas rindā. Kāds uzcienāja ar Melno balzamu un pēc stundas jau savu rindu sagaidījām.
Tā kā vēl nedaudz bija palicis laiks, atradu vēl divus ģeoslēpņus Valmierā un laidu uz vilcienu, pa ceļam paņemot obligātos 4 litrus Brenguļa līdzņemšanai.
Vilcienā uznāca jauks miedziņš un nedaudz pasnaudu, līdz jau bija klāt Zemitānu stacija. Pēc tam jau sekoja duša, siltas vakariņas un īss ieskats Minskas arhitektūras niansēs.
Vārdu sakot, jābrauc vēl.
Priekšvārds: Melnrakstu mapītē atradu šo ierakstu, kuru biju sācis rakstīt pēc SEB MTB Ērgļu posma, bet šķiet, ak miegs mani pievārēja un tuvākās dienas bija visai nebrīvas, sakarā ar tuvojošos atvaļinājumu. Nolēmu tagad ierakstu pavisam nedaudz papildināt un pulblicēt, lai jau tiek.
Un tātad.
Izgājušā svētdienā piedalījos virsrakstā minētajās sacensībās. Kārtējo reizi – atkal labākais rezultāts pēc iegūtās vietas un punktiem (rēķina kā procentus no līdera rezultāta).
Tā kā uz Ērgļiem vilciens vairs neiet, jau laicīgi sameklēju transportu. Ričukam tiku pie jauna sēdekļa, jo veco salauzu (ironiski, šosejas treniņā), savu inventāru papildināju ar velošortiem – ziniet, ko – ērtāk ir.
Ērgļos esmu samērā laicīgi, iesildoties paspēju paņemt pāris ģeokešus, izpētīt Briežkalna slēpošanas trasi un pēdējos kilometrus pirms finiša, kā arī sastapt savu māti, kurai Ērgļos ir astronomijas nometne. Pēc brīža piezvanīja vēl arī čoms, kurš tajā pašā nometnē izklaidējās.
Sev par pārsteigumu jau esmu ticis V koridorā. Īpaši gan nesteidzos ar vietas ieņemšanu tajā, tāpēc startēju no koridora beigām.
Starts ašais, visi lido lejup pa asfaltētu nogāzīti, līdz parādās grants ar visai lieliem putekļiem. Parādās smiltis un mana neprasme tajās braukt. 2 reizes noliekos sāniski, nepaspējot izvilkt kājas no pedāļiem. Ir pie kā piestrādāt. Mani blakus esošie braucēji gan pārsvarā arī nemāk smiltīs braukt.
Pati gonka gan raksturojama kā skrienamais gabals, kur ceļi lielākoties gāja pa grants ceļiem. Varbūt mani iespaido xc.lv foruma čīkstētāji, bet foršāk taču ir braukt pa skaistām meža takām.
Ja tā godīgi, ne ar ko īpašu šie grants ceļi neizceļas un diezgan ātri ir klāt arī Briežkalns, kurā neviens pat netaisās augšā braukt.
Pēc tam seko īsais posms līdz finišam. Iepriekšējā izpēte nelielas priekšrocības dod.
Pēc tam seko parastā pēcfiniša procedūra un tad jau arī ar busa biedriem dodamies uz Rīgu.
Šis man šogad bija pēdējais posms, jo Smiltenes posma laikā neatrados Latvijā.
Ar krietnu nokavēšanos ievietoju aprakstu par SEB MTB gonku Tukumā. Apraksts tapa kādu nedēļu pēc sacensībām bezinterneta apstākļos, tikai biju aizmirsis par tā esamību. Nu tad lasām uz priekšu.
Nu jau esmu iejuties sacensību ritmā. Kārtējās sacensības tiek gaidītas jau ar nelielu azartu, jo gandrīz jau esmu nonācis pēc spēka apmēriem līdzīgā starta koridorā. Nu labi, V vai IV koridords arī nemaz tik tālu nav.
Nedēļu pirms sacensībām ar nelielu bariņu visādi citādi nepazīstamu cilvēku no velo foruma bijām pabraukāt par Siguldas takām un Gaujas palienām. Nākamajā dienā atklāju, ka esmu samīcījis aizmugurējā riteņa aploci (mans darba kolēģis saka “danga”). Tas ir – aploce savienojuma vietā vienā malā ir panākusi vaļā un vēl ieplīsusi pa perimetru. Izskatās nelabojami. Ar tādu vainu un atslēgtām aizmugurējām bremzēm (strīķējās, vai zin’) nobraukāju vēl divas dienas, pa to laiku burdamies interneta dzīlēs jauna inventāra meklējumos. Sajutos nopelnījis kaut ko labāku. Esošo komplektu plānoju salabot un uzlikt virsū šaurākas riepiņas šosejas braukāšanai, lai nedilst nost meža riepu pumpas. Pagaidām gan vēl stāv nomestas stūrī darbā.
Tātad, par jauno ratu komplektu. Laiks spieda izvēlēties jau saspieķotus ratus. Beigās viss bija vienkārši – par pietiekami pieņemamu cenu paņemti tika Mavic CrossRide rati. Veloserviss.lv vēl iedeva nelielu atlaidīti. Tagad man ir mazāk spieķu, tie ir melnā krāsā un kasetei ir skaļāks tirkšķis (tas laikam skaitās stilīgi). Uzliku arī jaunu kaseti, lai pēc tam nav jāčakarējas ar ratu nomaiņu.
Pirms sacensībām notīrīju riteni tik kārtīgi, kā vēl nebiju tīrījis. Laikam kā zinādams, ka būs dubļainākā gonka sezonā. No rīta vēl biju ieplānojis paņemt pāris ģeo-kastītes Tukuma centrā, bet piezvanīja Juris un piedāvājās aizvizināt. Slinkums ņēma virsroku un neizlēmu par labu vilcienam, uz kuru būtu agrāk jāceļas.
Nākamajā rītā laicīgi piecēlos, aizripoju 1 kvartālu līdz Jurim un tad jau viens rāviens līdz Tukumam. Tur, izrādās, visai daudz laika un piereģistrēšanās bez problēmām. Atradām gan startu, gan finišu, satiku vienu bijušo kolēģi, kurš debitēja šajās sacensībās ar visai downhilliska pasakta RockMachine velosipēdu. Parādīju uz viņu ar pirkstu un pasmējos, bet šis joprojām bija optimisma pilns.
Nu tad labi, prom uz startu. Ieņemta vieta savā koridorā un jābaksta deguns līdz starta brīdim. Uzmests nicinošs skats koridoru līdējiem, kuri savā starpā lielījās – pagājušo reizi aizlīdu no astotā koridora līdz piektajam, šoreiz vajadzētu no septītā vismaz uz ceturto. Lieki piebilst, ka puikas finišā bija atpakaļ sava koridora ietvaros.
Nu labi – startējam. Doma mūs izvest pa šaurajām ieliņām un bruģi – lieliska. Diemžēl lielākā daļa dalībnieku šo gabalu nācās stumties, jo šādu masu tur nebija kur likt. Tālāk jau esam uz šosejas un vālējam pa asfaltu. Ne gluži tas interesantākais segums. Pirmā grantene un kalns – redzu tauta hop-hop lec nost no riteņiem, nemaz nemēģinot mīt. Pats gan ne labāks – pa malu mēģinu tikt garām, bet nekur netieku un tāds pats stūmējs. Atkal seko šoseja. Nu tad beidzot iebraucam mežiņā un uz grantenes. Grantene arī ir laba, bet takas patīk vairāk. Nu jau ir meža ceļš, malās izcirtums, uz ceļa smiltis. Tā kā ir normāli lijis šonedēļ, tās ir slapjas un braucamas. Labi kalniņi – augšā lejā. 12. kilometrā pazaudēju dzeramā pudeli. Vainīgs sabeigtais turētājs (konstrukcijas autors). Vienreiz biju paspējis padzerties. Nepiestāju.
Uz meža celiņa parādās pirmās dubļu peļķes. Tauta piesardzīga, negrib smērēt velodrēbes. Sabremzējas. Viens meitietis negrib gaidīt, kamēr visi lēnām apbrauc peļķi, per pa vidu cauri. Nepareiz izvēle – ūdens līdz puslielam. Apkārtējie sajūsmā uzgavilē.
Seko vēl grantenes, dzeršanas punktā veldzējos un nedaudz palaižu garām. Seko gantenes, ātri meža ceļi, akmeņaini nobraucieni. Samērā daudz malā stāvošo ar pārsistām kamerām. Laikam saklausījās padomus forumā par mazo spiedienu riepās priekš dubļiem. Iesāpās mugura, bet pēc pāris kilometriem un staipīšanās sāpes pazūd.
Maktens nobrauciens pirms Milzkalna, bet raustos braukt uz pilnu jaudu, nākamajā dienā pēc jauno riepu uzlikšanas nolikos parkā uz slapja asfalta, gonkā asfalta slimība vēl sadziedēta nebija. Dzeršanas un ēšanas punktā padzeros un uzēdu banānu. Milzkalnā mēģinu mīt, bet brīvs ir tikai zālājs un kāpju nost. Dažus apdzenu skrienot.
Pēc kāpuma Milzkalnā ir smilšanins nobrauciens. Patiesībā, sākās labākā trases daļa. Beigās ceļš pāriet uz meža taku ar ļoti patīkamu reljefu – augšā, lejā, augšā, lejā, augšā, lejā, varbūt arī kādam vienā bīstamā celmā gadās trāpīt. Bet viss labais reiz beidzas, esam ārā uz šosejas, uzgriežam ātrumu uz 40 un pilsēta jau klāt. Vēl mēs tiekam izvazāti pa pilsētas ieliņām, ir vēl labi kāpumi, grants, bīstami nobraucieni. Bet nu beigās ir arī finišs, kārtējo reizi uzgriežu labu ātrumu un apdzenu pāris 1965. gadā dzimušus onkuļus.
Beigu beigās ~300. vieta savā klasē, ~550. tautas klasē un esmu gandrīz 500-niekā kopvērtējumā.
Juris finišē visai cienījamas 20 minūtes aiz manis. Ekskolēģis ar smago velosipēdu gandrīz atdod galus, bet finišē.
Tiekamies trasē!
Nu jau ar 2 sacensību posmu pieredzi devos uz Cēsīm ar lielāku pārliecību. Sakarā ar pirmsjāņu sezonu gan optimālā formā nebiju, bet nu galīgi bez spēka arī ne. Biedrs japets arī bija saņemies veikt velosipēda laušanas pasākumu.
Uz sacensībām, kā ierasts, devos ar vilcienu. Tas nozīmēja visai agru celšanos. Nu bet nekas, arī vilcienā var pagulēt. Pulksten astoņos abi ar biedru esam Cēsīs, seko brokastis un riepu spiediena pārbaude Statoilā. Darīt nekā prātīga nav ko.
Sadomāju sameklēt apslēpto mantu ģeokeša formātā Cēsu karjera krastā. Biedrs gan rauc degunu, bet beigās tīri ok vieta, kur pasauļoties un pagulēt pirms starta.
Laicīgi dodamies reģistrēties, apskatām starta vietu un laiks līdz pašam startam arī tiek kaut kā nosists. Pie starta sastopu Pēteri, papļāpājam un ieņemam vietas koridoros.
Šoreiz sāku no 7. koridora. Ar aizkavēšanos, bet starts tiek dots. Braucu mierīgi, pa ceļam redzami vairāki kritušie. Diezgan daudzus panāku kāpumos un līdzenumos, bet lejā braucēji bieži vien man aiziet garām. Nobraucieni ir ātri, interesanti, pāris vietās pat var skaisti nelīdzenumus pārlekt. Tomēr lieki neriskēju, jo riepas plikas un līkumos gadās arī nedaudz izslīdēt, tāpēc piebremzēju un palaižu skrējējus.
Gandrīz visas sacensības garumā ik pa laikam redzu vienus un tos pašus braucējus. Te viņi apdzen mani, te es viņus. Tas liek domāt, ka temps tiek turēts vienmērīgs.
Pienāk trakais smilšainais un zāļainais kāpums. Skatos – visi stumj, izbraukt nav kur, nākas kāpt nost. Laikam piemirstu par nestresošanu un nobraucienā trāpu grambā un no lidojuma izvairos ar savlaicīgu nolēkšanu. Paspēju novākties malā kalna vidū, bet jāpalaiž garāmbraucošo straume. Drīz esmu atpakaļ un sāku knābāt nost tos apdzinējus. Vienu brīdi garām pabrauc Pēteris un saka čau.
Priekšā ūdens šķērslis. Gandrīz kā visi – peru cauri upītei. Rodas sajūta, ka kaut kas nebija labi, jo nedaudz sāk strīķēties bremzes. Uznāk vajumbrīdis un palaižu garām pāris konkurentus un vēl noveļos smiltīs. Kāds nobremzē uz manām ribām. Atvainojos par savu manevru un dodos tālāk distancē.
Pēc brīža klāt dubļains kalns. Augšā stumjos, bet atgriezušies spēki. Sāku atkal dzīt rokā konkurentus. Skatos GPS nobraukto distanci un brīnos, ka nav norādes par to, ka pēc 5 vai 10 kilometriem finišs. Tā iepriekšējās gonkās bija, bet šoreiz ne.
Pāris kilometri pa ātru granteni un esam ārā no meža. Gabals pa šoseju, kur plikās Schwalbe Fast Fred ļauj ieskrieties, pavisam nedaudz grantenes un kalnā augšā, stadionā iekšā. Šis posms sanāca pavisam labi un krietnu baru konkurentu apdzinu. Finišā vēl uzgriezu labu spurtu (GPS saka 37 km/h) un taisnē vēl vienu nokodu, bet otrs pamanīja manu manevru un nepadevās.
Rezultātu ziņā atkal kāpums, 611. vieta kopvērtējumā (334 . vieta grupā), kas nākamajā posmā dos 6. starta koridoru. Pēteris kādas 3 minūtes un 20 vietas priekšā, Japets kādu gabalu aiz manis :)
Seko putras ēšana, putras papildporcijas ēšana. GPS tiek dots uzdevums atrast lielveikalu. Tiek izvēlēts Elvi veikals, kurš tiek aplaimots ar alus iepirkšanu un var sākties ceļš atpakaļ.
Tā ja.
Šitais lai iet ārā visiem divriteņmīļiem:
12. jūnijā Rīgā notiks velobrauciens Kulturālā Masa, kurā velo braukšanas kultūra tiks pacelta neredzētos augstumos, un ceļu satiksmes noteikumi tiks ievēroti ar pedantisku precizitāti!
Šādi braucieni, angliski visbiežāk dēvēti par Critical Manners, citviet pasaulē katra mēneša otrajā piektdienā pulcē izcili apzinīgu velosipēdistu bariņus, parādot, ka velosipēdisti ne tikai vēlas būt cienīti kā satiksmes dalībnieki, bet arī paši prot cienīt citus. Tie ir radušies kā atbilde uz pretrunīgi vērtētajiem Kritiskās Masas braucieniem. Atšķirībā no tiem, Kulturālā Masa nepārkāpj ceļu satiksmes noteikumus, nebloķē satiksmi, nerada konfliktus ar autovadītājiem un policiju.
Ar draudzīgiem smaidiem sejās un velosipēda (vai jebkuras kategorijas motorizēta transportlīdzekļa) vadītāja apliecībām kabatās Kulturālā Masa dosies Rīgas ielās, braucot vienā rindā, iespējami tuvu brauktuves malai, rādot pagriezienus, un apstājoties pie katra sarkanā luksofora signāla. Brauksim ar velosipēdiem, kas aprīkoti ar bremzēm, skaņas signāliem un visiem nepieciešamajiem atstarotājiem. Vārdu sakot, skrupulozi ievērosim visas ceļu satiksmes noteikumu prasības.
Laipni lūgti piedalīties visi velosipēdisti, kam šī ideja šķiet pievilcīga, it īpaši visi tie, kas kritizē Kritisko Masu par tās dalībnieku izaicinošo uzvedību un ceļu satiksmes noteikumu ignorēšanu, kā arī tie, kas vienkārši vēlas piektdienas vakarā izmest kādu līkumu!
Sākums – 18:00 pie Dailes teātra. Paredzams, ka šādi braucieni notiks arī turpmāk, katra mēneša otrajā piektdienā, ar nemainīgu starta laiku un vietu.
Vecāki
Pievieno ziņu lasītājam