Baltkrievija, 1. daļa

pirms 4961 dienas ·

Šis raksts daļēji top jau Baltkrievijā. Kurš kodieris gan brauktu uz ārzemēm bez sava laptopa :)
Tātad, ir otrās dienas rīts Baltkrievijā un es pohains sēžu savā viesnīcas numurā. Jāsaka gan, ka nav vairs rīts, bet pusdienas laiks. Bet par to no sākuma.

Izbraucām no Rīgas ceturtdienas vakarā ar nelielu lietutiņu, steigā salīdām diezgan šaurajā vilciena kupejā (vai tad viņas nebija platākas?). Tālāk seko 6 stundu ceļš ar līdzpaņemto alus tilpumu tukšošanu, pļāpāšanu par niekiem. Jā, mēs pavisam esam 4 – Jānis, Mārcis, Ramūns un es. Aizpildām Baltkrievijas imigrācijas karti. Skata aiz loga nav – tumšs taču. Sirsnīgs vilciena pavadonis piedāvā tēju. Atsakāmies, jo ir taču alus. Sanāca asorti – Tērvetes Senču, Bauskas tumšais, Krušovice tumšais un kaut kāda Stella Atrois. Vilcienā interesants iekšējais radio ar krieviskas mūzikas repertuāru. Daugavpils tuvumā parādās viens no vietējiem Latgales radio. Pēc balss smuka krieviete vada iepazīšanās raidījumu.

Esam klāt robežpunktā. Latviešu pusē diezgan veikli, simpātiska robežsardzes darbiniece pārbauda pases un nekāda stresa nav. Baltkrievu pusē vispirms smaidīgs muitnieks mums piedāvā kaut ko deklarēt, mutiski nodeklarējam abus līdzi esošos laptopus.

Baltkrievu robežsargam līdzi planšetdators, kur tiek salīdzināti mūsu uzvārdi ar viņu negantnieku sarakstiem. Esam pēdējais vagons, rācijā noskan teksts – pēc desmit minūtēm izbraucam, robežsargiem nav vēlmes mūs aizkavēt, tāpēc drīz vien tiekam tālāk.

Mobilie sakari – interesanti. LMT lietotāji sūkā čupa-čups. TELE2 pastāvīgais pieslēgums – strādā viss, izņemot GPRS, jo tādas lietas te nav. Vispār. Zelta Zivtiņai var piezvanīt. Man piezvanīja no Latvijas un prasīja vai iešu spēlēt basketbolu kā ierasts piektdienas vakarā. Manā telefonā Mini Opera izmet null pointer exception. Savādi.

Seko visai nemierīgs naktsmiers ar vairākām apstāšanās reizēm, ne pārāk labu sliežu ceļu. Precīzi 30 minūtes pirms izkāpšanas mūs modina vilciena pavadone. Pēc 3 minūtēm sāk zvanīt 4 modinātāji. Sakravājam mantas un pēc brīža izkāpjam Minskā.

Minskas stacija – plaša, diezgan skaista, interesanta arhitektūra. Daudz pulēta granīta un kaut kas marmoram līdzīgs. Pirmais ko pamanām, rindas pie bankomātiem. Lielas. Vēlāk tās redzēsim vēl un vēl. Pulkstenis rāda pusseptiņus. Darbadienas rīts, bet ielas samērā tukšas, nav notīrītas gan vēl. Divu miljonu pilsēta skaitās. Ir auksts (ap mīnus 2) un īpaši neesam gulējuši, tāpēc dodamies uz savu viesnīcu – Jubiļejnaja, ļoti tuvu centram. Ejam kājām un pa ceļam izbaudām Staļina laika arhitektūru. Pēc 2. Pasaules kara Minsku neatjaunoja kā Rīgu, bet uzcēla visu no jauna. Skats diezgan iespaidīgs, ēku pirmie stāvi milzīgi, kolonnas, vairākas celtnes līdzīgas VEF Kultūras pilij Rīgā, tikai lielākas. Viss izskatās sakopts, trotuāru apmalēs atkal redzams pulētais granīts, ietves klātas ar Ventspils tipa bruģi. Principā – viss lielāks, platāks un garāks.

Ierodamies viesnīcā – vienā no sērijveida mājām – 13 stāvu kastīšu tipa arhitektūras šedevrā. Uzgaidāmā telpa patīkami izremontēta. Uzzinām, ka istabiņās varēsim ievākties tikai pēc 5 stundām, nolemjam paņemt tās vēl uz pusi dienas un saņemam savas atslēgas. Pēc nelielas snaudas nolemjam pastaigāt pa pilsētu. Laiks ir diezgan paauksts, bet debesis ir skaidras un laba diena fotografēšanai, ja vien nesaltu rokas un nerastos problēmas ar nepietiekami eksponētām bildēm (aizmirsu novākt kompensēto ekspozīciju pēc vienas tumšas bildes).

Dodamies tā sauktās vecpilsētas virzienā. Pirms tam gan ieskrējām blakus esošajā veikalā aplūkot cenas un preču klāstu. Tīri interesanti iepakojumi. Bet cenas – nu nepavisam nav zemas, vismaz mūs interesējošās kategorijās. Vecpilsēta šeit ir stipri nosacīta – divi kvartāli, kas tiek puslīdz sargāti no citas apbūves. Redzam, ka skolotāja ir atvedusi aplūkot sākumskolas vecuma bērnus to, kas ir palicis aplūkošanas vērts. Īpaši neiedziļināmies problēmā, bet dodamies tuvējā krodziņā pēc pirmā rīta alus. Izvēle laikam bija nepareiza, jo garšo diezgan pašvaki. Bet cenas tīri pieņemamas, ņemot vērā, kur šo alu dzeram. Skaitām savus miljonus (nu gluži miljoni nesanāk) un mācāmies dalīt ar 4000, lai iegūtu summu latos. Pasēdējuši dodamies tālāk. Tālāk – tas ir gar vietējās upes krastu. Pāris varoņu pieminekļi, valūtas maiņas punkti un saprotam, ka gribās iekost. Ramūns Minsku pazīst – pāris gadi kā nekā nodzīvoti. Viņa vadībā tad nu dodamies pa Minskas ielām uz Republikas laukuma pusi. Vēl pāris interesanti arhitektūras objekti.

Skatāmies uz izkārtnēm un meklējam vietu kur paēst. Problēma tāda, ka nav kur. Vienkāršu ēstuvju nav. Pāris vietās aplūkojam uz ielas lasāmās ēdienkartes un cenas un izlemjam doties iekšā Ел Патио. Sākumā izskatām picu sarakstu, bet tad ēdienkartes beigās pamanām obligātās prasības ievērošanu – ēdienkartē obligāti jābūt kaut kam no nacionālās virtuves. Ir pāris komplekti par pieņemamām cenām. Tikai nosaukuma pēc izvēlamies Курземес строгонову. Klāt paņemam Baltika Nr. 8. Apkalpošana patīkama – viss sākās ar galdiņa ierādīšanu. Tiesa alus gan bija jāgaida ilgi, bet par to mums atvainojās, pamatojot to ar to, ka alus ir ļoti svaigs un diktām puto. Beigās par zupu, salātiņiem, otro un alu atstājām ap 5 Ls. Par picu būtu aptuveni tikpat. Arvien labāk sajutām to, ka lēti te nav. Rīgas El Patio gan jau tik lēti cauri netiktu.

Nākamais ievērojamais pasākums ir – dodamies uz laukumu pie lielās egles Republikas laukumā. Tur mums jāsagaida Ramūna bijusī klasesbiedrene, kas varētu mums šo to ierādīt. Pēc brītiņa viņa ir klāt un dodamies pa ceļu, kurā ietilpst brauciens ar metro, centrālā universālveikala apmeklēšana (pašvaki, lielveikalu buma viņiem vēl nav), iegādāju T-Kreklu ar baltkrievu simboliku. Aplūkojam Latvijas vēstniecību. Nobildēju šo objektu, kas atrodams aiz augstas sētas. Pēc brīža tuvojas baltkrievu milicis, kas liek uzrādīt dokumentus un izdzēst bildi. Nav atļauts.

Izejam caur pagalmu un dodamies pa vienu no plašajām ielām. Pavisam nejauši nonākam pie iestādes ar lepnu uzrakstu “Лидо”. Protams, ka ir jāieiet, bet tā kā nesen esam ēduši, iztiekam ar tēju kafiju un alu (ko nu kurš). Alus izvēl gan nekāda – tikai pudeļnieki bez īpašas izvēles. Bet Krušovice ir. Cilvēku diezgan daudz. Laikam jau Lido ēstuvju stils ir pietiekami OK arī baltkrievu mentalitātei. Noformējams internacionāli-baltkrievisks.

Pēc šīs iestādes apmeklējuma gribam sameklēt kādu krogu, kur piesēst un pamalkot kādu alu. Visur diezgan pilns vai piesmēķēts – tas šeit nav noliegts. Atvadāmies no Ramūna klasesbiedrenes. Atrodam vienu labu iestādi – Пинта, bet arī tur vietu nav. Bet vispārējā atmosfēra patīkama, gan jau citu reizi.

Beigās nolemjam doties iekšā Ти.Ж. Фраидеис (ironiski, ne). Vietu nav, jāgaida. Griežamies riņķī, bet pēkšņi viens vietējais metas virsū Ramūnam atplestām rokām. Klasesbiedrs, vēl viens. Automagically dabūjam vietas pie bāra, centrālās vietas. Izvēle OK, cenas kā Vecrīgā. Šņabis krietni lētāks par alu. Visu atlikušo vakaru izgaršojam to, ko nu katrs vēlas. Pabildējam vietējās meitenes. Ar ISO 1600 gaismas diezgan arī bez zibspuldzes ar f/4-5.6 objektīvu. Savdabīga ekstra ar ko krogam pazīmēties – ledus pisuāros. Samaksājam rēķinu, īpaša šoka nav. Paņemam vēl pa alum.

Dodamies uz viesnīcas pusi. Baisi vēls vēl nav, tāpēc vēl apmeklējam kādu mazāk spožu iestādi netālu no viesnīcas. Vēl pāris ali un mēs nolemjam Ramūnu atstāt ar viņa klasesbiedriem.

Pēc tam veiksmīga nokļūšana viesnīcā, pamošanās, rīta pohmelis un Boržomi.

Šodien atbrauca Kaspars, Kristiāna, Māris un Liene. Brauca ar autobusu. Turpinājums sekos.

P.S. Ramūnam arī ir atskaite


Komentāri

Saturs pieejams saskaņā ar Creative Commons CC-BY-NC-ND-3.0 licenci. 2005—2020