Mācos braukt ar riteni
Nu jau apmēram nedēļu mācos braukt ar riteni. Ir panākumi, pāris reizes izdodas pa pietiekami veikli un eleganti. Piemēram, šodien pēc futbola un obligātā pēc-futbola Tērvetes/Bauskas miestiņa devas izdevās tīri labi plivināt pa Imantas veloceliņa centram tuvāko galu, Kronvalda parka taciņām, Mežaparka veloceliņu un Ezermalas-Krustabaznīcas ielu. Bet šorīt braucot no universitātes mājās izpildījos pavisam neveikli, stāvot krustojumā nolikos sāniski uz līdzenas vietas, sagādājot vispārēju jautrību un izraisot apkārtējos pozitīvas emocijas.
Domājat, ka atkal sadzēries alu esmu un visādas muļķības rakstu? Nu gluži vis patiesība nebūs. Patiesībā, esmu apgādājis savu velosipēdu ar kontaktpedāļiem. No vienas puses – liels ieguldījums svētdienas braucējam (svētdienās gan reti braucu). No otras puses – prieks par jaunajām fīčām ir neizmērojams. Darbības princips – aiz tiem štruntiem, kurus tur atsperes, tiek aizāķēts cits štrunts, kurš ir pieskrūvēts kurpei. Lai dabūtu ārā, ir jāpagriež pēda uz āru vai iekšu un kājas izlec ārā. Kritienu gadījumā arī viss smuki nostrādā – ne gluži no brīva prāta Mežaparka XC trasītē izslīdēju līkumā no kalna un piezemējos ļoti eleganti ar brīvām kājām.
Kādas tad ir tās jaunās fīčas? Nu tad lasi, dārgais lasītāj:
- Kājas neslīd nost no pedāļiem. Nu varbūt tagad nāk prātā domas – kas tu lempis vai, turies taču kā vīrs! Nu tā nu gluži nav. Tajā brīdī, kad tu dodies skaistā lidojumā pēc palēciena no priedes saknes, tu velosipēdu gluži nekontrolē – vienīgā sasaiste ir stūre. Bet, ja tu esi piesaitēts pie pedāļiem, tu vari izlabot lidojuma trajektoriju un nezaudēt kontroli par to, kas starp kājām. Jā un arī to, kas starp kājām, grūtāk atsist – jo kājas taču balstās uz pedāļiem stingri.
- Uzrāviens un braukšana kalnā. Papildus varam pieslēgt muskuļu grupas, kas darbojas ar kājas celšanu gaisā. Īpaši manāms tas bija minot augšā smilšainā kalnā, kad manas ne visai reljefās Schwalbe Fast Fred ņēma un smuki izslīdēja.
- Lēkāšana. Burtiskā nozīmē tu vari ņemt un palekties. Un velosipēds lēks līdzi. Pēc neilga treniņprocesa varēsi veikli uzlēkt uz trotuāra, lielā ātrumā pārlēkt pāri draudīgai saknei un nepaies ne desmit gadi, kad varēsi uzlēkt arī uz telefonbūdiņas. Jāsaka gan, ka lēkāšanu var veikt arī bez kontaktpedāļiem, bet tad to vajag daudz labāk pieprast. Vēl jāsaka, ka pirmajā dienā aiz sajūsmas biju izlēkājis gandrīz tukšu aizmugurējo riepu.
- Spēka ekonomija, kas svarīgāk gan ir sacensībās, nevis treniņos un ikdienā. Velokurpēm ir cieta zole un tas nozīmē, ka vairāk efekīvā spēka aiziet pedāļu griešanai un mazāk zoles locīšanai. Nu un vēl jau tā vilkšana uz augšu.
Kas nav tik labs:
- Elegantie sāniskie kritieni. Sākumā bija, kamēr pieregulēju pedāļu stingrību. Pēc tam bija minoties augšā kalnā, kad nepaspēju izvilkt kāju. Nu un ir tādi mulsuma momenti. Tagad jau esmu iemanījies atrast punktu katrai kājai, kur vislabāk vilkt ārā. Nu vēl reizēm neizdodas tā uzreiz ieklikšķināt īstajā vietā.
- Velokupres nav ērtas kā ielas kurpes. Ar to jārēķinās. Zole cieta, metāla štrunts klab. Alu iedzert var ieskriet, bet īnes valsi griezt gan ne. Toties mežā gan likās ideāli. Ir alternatīva – kurpes ar mīkstāku zoli.
- Ar parastām kurpēm pēc piena var aizbraukt, bet ne tālāk. Nu nav tā pedāļa virsma nekāda lielā (skatīt bildes).
