SEB MTB maratona 4. posms Tukumā

pirms 3879 dienas ·

Ar krietnu nokavēšanos ievietoju aprakstu par SEB MTB gonku Tukumā. Apraksts tapa kādu nedēļu pēc sacensībām bezinterneta apstākļos, tikai biju aizmirsis par tā esamību. Nu tad lasām uz priekšu.

Nu jau esmu iejuties sacensību ritmā. Kārtējās sacensības tiek gaidītas jau ar nelielu azartu, jo gandrīz jau esmu nonācis pēc spēka apmēriem līdzīgā starta koridorā. Nu labi, V vai IV koridords arī nemaz tik tālu nav.

Nedēļu pirms sacensībām ar nelielu bariņu visādi citādi nepazīstamu cilvēku no velo foruma bijām pabraukāt par Siguldas takām un Gaujas palienām. Nākamajā dienā atklāju, ka esmu samīcījis aizmugurējā riteņa aploci (mans darba kolēģis saka “danga”). Tas ir – aploce savienojuma vietā vienā malā ir panākusi vaļā un vēl ieplīsusi pa perimetru. Izskatās nelabojami. Ar tādu vainu un atslēgtām aizmugurējām bremzēm (strīķējās, vai zin’) nobraukāju vēl divas dienas, pa to laiku burdamies interneta dzīlēs jauna inventāra meklējumos. Sajutos nopelnījis kaut ko labāku. Esošo komplektu plānoju salabot un uzlikt virsū šaurākas riepiņas šosejas braukāšanai, lai nedilst nost meža riepu pumpas. Pagaidām gan vēl stāv nomestas stūrī darbā.

Tātad, par jauno ratu komplektu. Laiks spieda izvēlēties jau saspieķotus ratus. Beigās viss bija vienkārši – par pietiekami pieņemamu cenu paņemti tika Mavic CrossRide rati. Veloserviss.lv vēl iedeva nelielu atlaidīti. Tagad man ir mazāk spieķu, tie ir melnā krāsā un kasetei ir skaļāks tirkšķis (tas laikam skaitās stilīgi). Uzliku arī jaunu kaseti, lai pēc tam nav jāčakarējas ar ratu nomaiņu.

Pirms sacensībām notīrīju riteni tik kārtīgi, kā vēl nebiju tīrījis. Laikam kā zinādams, ka būs dubļainākā gonka sezonā. No rīta vēl biju ieplānojis paņemt pāris ģeo-kastītes Tukuma centrā, bet piezvanīja Juris un piedāvājās aizvizināt. Slinkums ņēma virsroku un neizlēmu par labu vilcienam, uz kuru būtu agrāk jāceļas.

Nākamajā rītā laicīgi piecēlos, aizripoju 1 kvartālu līdz Jurim un tad jau viens rāviens līdz Tukumam. Tur, izrādās, visai daudz laika un piereģistrēšanās bez problēmām. Atradām gan startu, gan finišu, satiku vienu bijušo kolēģi, kurš debitēja šajās sacensībās ar visai downhilliska pasakta RockMachine velosipēdu. Parādīju uz viņu ar pirkstu un pasmējos, bet šis joprojām bija optimisma pilns.

Nu tad labi, prom uz startu. Ieņemta vieta savā koridorā un jābaksta deguns līdz starta brīdim. Uzmests nicinošs skats koridoru līdējiem, kuri savā starpā lielījās – pagājušo reizi aizlīdu no astotā koridora līdz piektajam, šoreiz vajadzētu no septītā vismaz uz ceturto. Lieki piebilst, ka puikas finišā bija atpakaļ sava koridora ietvaros.

Nu labi – startējam. Doma mūs izvest pa šaurajām ieliņām un bruģi – lieliska. Diemžēl lielākā daļa dalībnieku šo gabalu nācās stumties, jo šādu masu tur nebija kur likt. Tālāk jau esam uz šosejas un vālējam pa asfaltu. Ne gluži tas interesantākais segums. Pirmā grantene un kalns – redzu tauta hop-hop lec nost no riteņiem, nemaz nemēģinot mīt. Pats gan ne labāks – pa malu mēģinu tikt garām, bet nekur netieku un tāds pats stūmējs. Atkal seko šoseja. Nu tad beidzot iebraucam mežiņā un uz grantenes. Grantene arī ir laba, bet takas patīk vairāk. Nu jau ir meža ceļš, malās izcirtums, uz ceļa smiltis. Tā kā ir normāli lijis šonedēļ, tās ir slapjas un braucamas. Labi kalniņi – augšā lejā. 12. kilometrā pazaudēju dzeramā pudeli. Vainīgs sabeigtais turētājs (konstrukcijas autors). Vienreiz biju paspējis padzerties. Nepiestāju.

Uz meža celiņa parādās pirmās dubļu peļķes. Tauta piesardzīga, negrib smērēt velodrēbes. Sabremzējas. Viens meitietis negrib gaidīt, kamēr visi lēnām apbrauc peļķi, per pa vidu cauri. Nepareiz izvēle – ūdens līdz puslielam. Apkārtējie sajūsmā uzgavilē.

Seko vēl grantenes, dzeršanas punktā veldzējos un nedaudz palaižu garām. Seko gantenes, ātri meža ceļi, akmeņaini nobraucieni. Samērā daudz malā stāvošo ar pārsistām kamerām. Laikam saklausījās padomus forumā par mazo spiedienu riepās priekš dubļiem. Iesāpās mugura, bet pēc pāris kilometriem un staipīšanās sāpes pazūd.

Maktens nobrauciens pirms Milzkalna, bet raustos braukt uz pilnu jaudu, nākamajā dienā pēc jauno riepu uzlikšanas nolikos parkā uz slapja asfalta, gonkā asfalta slimība vēl sadziedēta nebija. Dzeršanas un ēšanas punktā padzeros un uzēdu banānu. Milzkalnā mēģinu mīt, bet brīvs ir tikai zālājs un kāpju nost. Dažus apdzenu skrienot.

Pēc kāpuma Milzkalnā ir smilšanins nobrauciens. Patiesībā, sākās labākā trases daļa. Beigās ceļš pāriet uz meža taku ar ļoti patīkamu reljefu – augšā, lejā, augšā, lejā, augšā, lejā, varbūt arī kādam vienā bīstamā celmā gadās trāpīt. Bet viss labais reiz beidzas, esam ārā uz šosejas, uzgriežam ātrumu uz 40 un pilsēta jau klāt. Vēl mēs tiekam izvazāti pa pilsētas ieliņām, ir vēl labi kāpumi, grants, bīstami nobraucieni. Bet nu beigās ir arī finišs, kārtējo reizi uzgriežu labu ātrumu un apdzenu pāris 1965. gadā dzimušus onkuļus.

Beigu beigās ~300. vieta savā klasē, ~550. tautas klasē un esmu gandrīz 500-niekā kopvērtējumā.

Juris finišē visai cienījamas 20 minūtes aiz manis. Ekskolēģis ar smago velosipēdu gandrīz atdod galus, bet finišē.

Tiekamies trasē!


Komentāri

Saturs pieejams saskaņā ar Creative Commons CC-BY-NC-ND-3.0 licenci. 2005—2020