Salacas Mauciens 2009

pirms 3929 dienas ·

Tas viss sākās ar kādu vakaru Ļeņingradā pie alus kausiem. Mans kaimiņš bija tikko atbraucis no Ķīnas un aizgājām pacilāt kausus. Tur uz vietas tika satikts viens studiju biedrs un kaimiņa brālēns, kurš nupat nupat bija atbraucis no Karēlijas. Vārdu pa vārdam, joku pa jokam viss noslēdzās ar smagu nākamo rītu. Bet pa vidu parādījās teksts par to, ka man ar kaimiņu vajagot nobraukt Salacas maucienu.

Šis ieteikums nākamajā rītā vēl prātā bija un tika apcilāts, beigās nolemjot arī pamēģināt. Pamazām tika atrasta laiva, airi un viss pārējais, nolemts tika braukt “pūšļu” klasē, tāpēc, ka bija tāda laiva un minimāla laivošanas pieredze.

Pati Salacas mauciena ideja ir nobraukt visu upi vienā maucienā – ar saulrietu pie Burtnieku ezera iekāp un ārā kāp pie Salacgrīvas, kur upe ietek jūrā. Ar piepūšamo laivu tas nav reāli, tāpēc tiem starts paredzēts nakts vidū pusdistancē pie Staiceles.

Pavisam negaidot pietuvojās pasākuma nedēļas nogale. Laiva sarunāta, airi arī, transports arī ir. Atrodam arī vietu kur iznomāt vestes (nolikums prasa). Izpalīdz Jūras laivu kantoris.

Norukāju savas stundas pie virpas, dienas vidū piezvana kaimiņš, saka ka viņš pērk sarkanu bumeri un brauksim nedaudz vēlāk. Malacis. Tā arī darām, pa ceļam savācot laivu un navigējot pa pilsētu (kaimiņam pirmais auto). Tālāk jau viens mauciens līdz Salcgrīvai, kur tiek satikts kaimiņa brālēns, kas mūs un laivu aizved uz starta vietu.

Starta vietā uzzinām, ka pūšļu klase ar mums konkurēs tikai vēl viena ekipāža, kuri tiek nosaukti par nopietniem airētājiem.

Līdz startam laika vēl gana, palīdzam organizatoriem iekurt signālugunskuru, kas norāda, ka nopietnajiem maucējiem šeit ir jāpiestāj krastā un laivas jāapnes ap Staiceles aizsprostu. Pēc tam brīdi pablenžam debesīs, skaitot zvaigznes un vērojot krītošās perseīdas un dodamies pumpēt laivu.

Organizatori ir sagatavojusi karstu tēju un speķmaizes ar sīpoliem. Tas viss tiek likts lietā. Ierodas pirmie garās distances braucēji, kuri izrādās igauņi.

Pienāk pulkstens divi un nesam laivu ūdenī. Ātri konstatējam, ka gaisma no LED diožu lampas, lai arī samērā gaiša, tomēr uzreiz atduras miglā, tāpēc prātīgāk ir to izslēgt. Braucam pa tumsu.

Sākumā galīgi nesokas ar laivas turēšanu taisni, tomēr pēc kādas stundas jau atrasts optimālais ritms un apgūta stūrēšanas tehnika. Tā kā braucam pa tumsu, mēģinām turēt savu trajektoriju pa zvaigžņu apspīdēto joslu. Lai arī tas nav ideālais variants, tas strādā.

Mūs apdzen vairākas laivas (kanoe un smailes), līdzi turēt nav iespējams. Nedaudz palīdz viņu starmešu gaismas (tajos brīžos, kad viņi tās mums neiebliež acīs).

Pauzītē izvelku no somas GPS. Esam nobraukuši baigi maz. Ātrums šaušalīgi lēns – ap/zem 5 km/h. Vēlāk tas tiek uzlabots ar tehnikas apguvi. Pamainām puses (airējam ar kanoe airiem). Pamainām stūrētāju.

Galīga tumsa. Uzperamies virsū nolūzušam kokam. Izrādās, ka tur arī tādi spici zari. Laiva necieš un braucam tālāk. Nākamaiz pārbaudījums – nobraucam pārāk tuvu kādai laipai pie krasta un pēdējā brīdī pamanām makšķeres kātu. Ieslēdzam gaismu un uzmanīgi apbraucam. Viss kārtībā. Seko vēl dažas mazāk stresainas situācijas.

Mūs jau apdzinušas ir kādas desmit laivas. Daži stresaini sportisti, citi arī ko pieklājīgu uzsauc.

Airējam jau kādas divas, trīs stundas. Sev par brīnumu vienreiz pamanām priekšā austrumpusi. Izrādās, ka upei tādi līkumi. Austrumos aust gaisma un uz upes jau var nedaudz vairāk redzēt, izdalās krasti.

Paliek jau galīgi gaišs. Apdzenam kādu laivu, kas piestājusi malā, lai pēc brīža viņi mūs jau atkal apdzītu.

Nekādas lielās pauzes netaisām, pat neko īpaši neuzēdam. Kaimiņam sāk nākt miegs, man gan pagaidām problēmu nav.

Iebraucam mierīgajā Salacas daļā, tur kur tie bezstraumes dīķi. Skatāmies, ka no aizmugures tuvojas laiva, bet ilgi nevar panākt. Tad, kad panāk, neskopojas ar uzslavu.

Atceramies vienu citu laivu braucienu, kad tie 40 kilometri tika pieveikti 2 dienās, patērējot ne mazumu alus un tamlīdzīgi. Saku, ka te kaut kur bija Sarkanās klintis.

Tiek nosprausts mērķis, bet klintis parādā tikai pēc kādas stundas. GPS rāda kaut kādus 25 kilometrus un četrarpus stundas.

Upē parādījušās krācītes. Ar šo laivu nekādu īpašu emociju nav, straume ir tikai nedaudz ātrāka.

Nu jau airējam tīri saskanīgi. Man sāk nākt miegs, kaimiņš atkal pamodies. Šis saka, ka pie vainas dienas režīms, kas mums apmēram ar 2 stundu nobīdi.

Sākās nenormāli mierīgi gabali. Krastā parādās pa kādam makšķerniekam.

Uztaisām vienīgo sanitāro pauzi. Grebjam tālāk. Meži, meži, tumšie meži. Pēc atmiņas uz finiša pusi prasās tāds kā vairāk līdzenums. Izvelku GPS, mēru attālumu līdz Salacgrīvai. Sanāk pārsteidzoši maz. Finišs mums ir pirms Salcgrīvas, Stīnūžos Stienūžos. Vajadzeja tur atzīmēt punktu kartē, bet aizmirsu.

Uztaisām brangu īrienu un esam klāt. 40 kilometri pieveikti 7h16m.

Tad jau seko krastā izkāpšana, pēc kuras tiek nedaudz uzēsts un pagaršots alus. Organizatoru piedāvātajā pārvietojamajā pirtī doties nav nav īpašas vēlmes. Virsū nāk baigais lūziens.

Veiksmīgi tiek veikts mājupceļš. Pēc tam vien paspēju izlasīt e-pastu un liekos gulēt. Nogulēju no 13:00 līdz aptuveni 22:00, kad piecēlos, padarbojos un likos atkal slīpi.

Salacas Mauciena pūšļu klases karte
Salacas Mauciena karte

Mūsu ātruma grafiks attiecībā pret distanci.
Ātruma grafiks

Internetā atrasts video par startu nopietno laivu klasē:

Bildes pagaidām atrast neatradu, pats nebildēju.


Komentāri

Saturs pieejams saskaņā ar Creative Commons CC-BY-NC-ND-3.0 licenci. 2005—2020