Haanja 100

pirms 3081 dienas ·
Haanja 100
Vieta:
250
Laiks:
6:53:44.6
Distance:
100 km

Sezonas sākumā nebūtu iedomājies, ka pieteikšos un startēšu šajās sacensībās. Tās viennozīmīgi bija grūtākās un tehniski sarežģītākās sacensības, kurās esmu piedalījies. Pateicoties lieliskajam laikam un tam, ka ar nekādām nopietnām problēmām nesaskāros, trasi izdevās pieveikt zem septiņām stundām, izpildot savus mērķus.

Par startēšanu doma prātā ienāca, kad xc.lv forumā tika publicēti pirmie ieraksti par šī gada sacensībām. Sajutos pietiekami spējīgs nobraukt 100 kilometru distanci, jo Trek-Philips maratonos garo distanci pieveicu ar prieku un izbaudot, pat ja brīžiem bija grūtāk. Izdevās pierunāt arī Gustavu, kurš velo sacensības pirmoreiz pamēģināja šogad Sportlat Rīgas posmā, sajuta āķi lūpā un vasaras beigās jau paspēja pāriet uz specifiskajiem velo pedāļiem un apaviem.

Izskatījām pāris transporta variantus, bet beigās nolēmām braukt paši, startējot agri no rīta, vakarā dodoties atpakaļ. Līdzi devās arī Guna, kura pildīja fotogrāfes pienākumus un atpakaļceļā arī šoferēja. Braucot mājās viņa stāstīja arī kaut ko par jaukajiem skatiem Munameģa apkārtnē, bet mēs laikam kaut ko bijām palaiduši garām :)

Ceļš uz Igaunijas nostūri man pagāja pusmiegā pēc celšanās pusē četros. Bijām vairāk kā laicīgi un Kubijas viesnīcas autoplacī noparkojāmies vieni no pirmajiem, kopā ar vēl dažām latviešu ekipāžām. Reģistrācija, velo izkrāmēšana un samontēšana, visas citas pirmsstarta darbības. No līdzi paņemtās velodrēbju garderobes izvēlējos šortus ar kāju sildītājiem un silto augšdaļu. Lai palielinātu pieejamo kabatu skaitu, uzvilku pa virsu arī vasaras kreklu ar īsajām rokām. Labi vien bija, pārāk karsti nesametās.

Pēc vieglas iesildīšanās sastājāmies startam. Ieņēmu sev atbilstošo “weekend warriors” koridoru un drīz jau visi mierīgā tempā ripojām pa asfaltēto ceļu. Temps bija visai lēns un bīstami manevri izpalika, visi apzinājās, uz kurieni viņi bija atbraukuši.

Neilgi pēc tam griezāmies nost, kur mūs gaidīja rasas pilna pļava, tāpēc takas bija nedaudz slidenas. Joprojām šķita, ka neviens nekur nesteidzas, kā nekā šī nebija nekāda SEB sprinta distance. Pirmās meža takas un kāpumus braucām palēnā zosu gājienā, tomēr dažos meža ceļos bija iespējas un nolēmu apdzīt. Trases sākuma daļā turējos kopā ar vienu latviešu vienātruma velo braucēju, kurš saprotamu iemeslu dēļ visiem gāja garām kāpumos.

Ja būtu jāpāsrstāsta, ko tad tajā trasē redzēju, saraksts patiesībā sanāktu samērā īss. Trase prasīja uzmanību un lielāki un mazāki kāpumi un nobraucieni bira kā no pārpilnības raga, tomēr bija pietiekami arī līdzeni posmi, kur atvilkt elpu, padzerties un izspiest no iepakojuma želeju.

Tomēr vairākas būtiskas epizodes, protams, prātā palika. Pirmais dzirdināšanas punkts pienāca samērā ātri – jau pēc 20 kilometriem. Sapratu, ka nekas vēl īsti nav sācies, tāpēc mierīgi uzpildīju dzeramo uzkodu uzkožamo un turpināju ceļu.

Kādu laiku braucām mierīgi, parādījās pat asfalts, kurā gan bija nedaudz jāpamin pedāļi, bet beigās izrādījāmies Munameģa virsotnē. Šķiet, ka biju tur pirmoreiz. Ilgi tur neuzkavējos, jo trase pa otru pusi veda lejā. Ne pārāk tehniska, bet kritums bija samērā straujš.

Kādā no nobraucieniem, kur biedri kāpa nost, nolēmu sļūkt lejā, tomēr sanāca izslīdēt un vienīgo reizi distancē nokrist. Tomēr ātrums bija mazs un kritiens maigs, tāpēc distanci varēju mierīgi turpināt.

Tālāk jau turpinājās ceļš līdz otrajam dzirdināšanas punktam, kurš bija nedaudz pirms pusdistances. Joprojām jutos normāli, tomēr bija jau dažas tehniskas vietas, kur riskēju mazāk, jo jutu, ka pirmo noguruma pazīmju dēļ tehnika pasliktinās.

Dzeršanas punktā atkal pāris minūšu pauze un devos trasē. Nu gan sajutu īsto nogurumu, turklāt trase kļuva smagāka, parādījās pļavas, mazākais zobrats priekšā tika izmantots pat ne visai stāvās vietās. Šeit man bilde ir sajukusi vietām un dažādās epizodes no otrā līdz ceturtajam dzirdināšanas punktam ir sajukušas vietām.

Bija tur nobrauciens, saukts par “Murderer”. Piebraucot pie tā, nesajutos pietiekami spējīgs to pieveikt un tā arī nesapratu, kurš no mums diviem – es vai igaunis – neizlasīja pareizi anglisko tekstu, pa kuru pusi jāiet lejā kājām.

Lai arī trase bija sausa, šķiet, ka es varētu būt vienīgais, kurš pamanījās tikt pie slapjām kājām (precīzāk vienas). Pie kādas lauku mājas bija neliels dīķis, gar kuru gāja trase. Tieši tur sanāca paslīdēt uz slapja dēļa un ar vienu kāju iekāpt ūdenī. Līdz celim nebija, bet iepirktās SealSkinz zeķes (izlēmu nevilkt) potīšu augstumā nebūtu glābējas.

Bija arī brīži, kad atguvos. Pēc bezspēcīgā posma pa uzartu lauku nedaudz kalnup, saņēmos un pat vairākus konkurentus apdzinu garā zāļainā kāpumā, kurš noslēdzās ar ārkārtīgi stāvu nobraucienu, kuru bez bailēm nobraucu. Pēc tam gan bija arī citi pauguri, kur viena kāpuma laikā varēja paspēt braukt, padoties, apskatīt ainavu, atkal saņemties, braukt, padoties, apskatīt ainavu un atkal braukt.

Trešais dzirdināšanas punkts bija kaut kur pa visu šiem piedzīvojumiem. Nez kāpēc neiedomājos, ka tur piedāvātie makaroni ir tieši tas, kas man vajadzīgs un iztiku ar to, ko paķēru no galdiem, bez īpašas piedomāšanas.

Ārkārtīgi patīkami posmi mežā ar kāpumiem pa saknēm un akmeņiem, vietām braucami, vietām stumjami. Pēc tam mežonīgi ātri nobraucieni, knapi spējot nobremzēt.

Ceturtais dzirdināšanas punkts nāca ilgi. Tur paķeru glāzi kolas, maizi ar sāli un vēl kādas uzkodas.

Pašas beigas jau izvērsās visai vieglas. Pārsteidzoši daudz grants ceļu, kuros sākumā gan nebija spēka griezt pedāļus, bet beigās sanāca atgūties. Dažādi sevi spēju motivēt mīt un neslinkot. Viens no motivētājiem bija nepatīkama skaņa velo aizmugurējā rumbā, kura parādījās brīvgaitā pie lieliem ātrumiem nobraucienos. Ja uzmina, skaņa pazuda un tas motivēja neslinkot. Pēc finiša no mehānismiem izvilku pāris iepinušos suņstobrus.

Pēc nostāstiem citus gadus brienamā patilte šogad bija sausa un velo bija tik vien kā jānes pa akmeņiem, bet otrā pusē iepriecināja, ka vēl tikai 5 kilometri. Kāds no kontrolpunktu tiesnešiem aplaudēja un sauca “bravo!”.

Pašas beigas tomēr nebija tik vieglas, pēdējos piecos kilometros vēl nācās uzbraukt divos pauguros un tikt no tiem lejā. Pēdējie asfalta kilometri aizskrēja nemanot, lai arī mani apsteidza vairāki ātrāki braucēji. Finišā neveikli izpildoties palaidu garām vēl vienu konkurentu, bet pēc brīža jau arī tās septiņas prieka un mocību stundas bija beigušās.

Sacensību laikā noēdu 6 enerģijas želejas, izdzēru vairāk kā 3,5 litrus sporta dzēriena (iespējams, vajadzēja vairāk) un baudīju dažādas uzkodas no galda – skābi gurķīši, maize, sāls, rozīnes, banāni, cepumi. Sacensību laikā iztiku bez tehniskām ķibelēm, ja neskaita rumbas grabēšanu un vairākkārtīgu ķēdes nokrišanu (no mazā zobrata, kratoties pa saknēm).

Pēc finiša tiku pie viena no pēdējām alus bundžām un dažām uzkodām. Ieskrēju dušā, noskaloju velo. Pēc stundas sagaidīju Gustavu un tad jau gatavojāmies cenā iekļautajām vakariņām – makaroniem. Pēc tam laiku nekavējām, lai arī bija visas iespējas izbaudīt pirti un baseinu.

Mājupceļš bija ātrs un nogurums nemaz nebija tik liels. Arī nākamajā dienā sajūtas bija normālas un tas dod nelielu motivāciju šoruden sākt gatavoties nākamajai sezonai, lai to atkal varētu noslēgt ar šādu burvīgu pasākumu.


Komentāri

Saturs pieejams saskaņā ar Creative Commons CC-BY-NC-ND-3.0 licenci. 2005—2020