Šajā velo sezonā man ir jau divreiz sanācis saskārties ar Mērfija likuma izpausmēm, kuras pagaidām ir ietekmējušas mani pavisam nelielā mērā. Piezīmēšu divus nesenus piemērus, pagaidām bez plašiem secinājumiem.
Pirmais atgadījums notika, dodoties uz Sportlat velosacensību Rīgas posmu. Tā kā tā bija mājas sacīkste, jutos pietiekami droši par velosipēda tehnisko stāvokli, domājot, ka pie nelabvēlīgiem apstākļiem gan jau kaut kā mājās aizstumšos no Imantas uz Andrejostu. Biju gan paņēmis līdzi rezerves kameru un pumpīti, bet mājās atstāju “smago” atslēgu komplektu (seškantes, skrūvjgrieži, ķēdes izspiedējs). Protams, ka ceļā uz sacensībām pamanīju, ka labajam Exustar pedālim (samērā nolietots) lec ārā stiprinājums. Paskatoties uzreiz bija skaidrs, ka parādījusies sen nemanītā problēma ar atskrūvējušos skrūvi, kuru īsti nevar kārtīgi piegriezt (beigās risinājums bija Superlīme). Par laimi, izdevās steigā pirms starta tikt sacensību servisa punktā un skrūvi pievilkt. Pēc tam problēmas nav bijušas.
Otrais atgadījums notika šo otrdien, treniņā kopā ar xc.lv biedriem. Normāli minam, lielā barā (16 cilvēki), labu labais treniņš. Te pēkšķi vienā smilšu posmā slēdzu ātrumus un jūtu – tarrrrrkššss. Ķēde pušu. Tieši vakar biju noņēmis mazgāšanai veļas pulverī (labi noņem eļļainos netīrumus, kuri kārtīgi piekaltuši, ar Fairy nepietiek). Apskatot tuvāk, redzu, ka pārplīsis tieši PowerLink savienojums. Visticamāk nejaušība, ka spēks tika pielikts tieši tajā ķēdes vietā. Mērfijs iestājās tajā brīdī, kad apjautu, ka līdzi ir paķēries rīku komplekts bez ķēdes posmu izspiedēja. Situāciju glāba tas, ka 16 cilvēku kompānijā atradās kāds, kuram bija pavisam jauks ParkTool izspiedējs un pēc nelielas pauzes ceļš varēja turpināties. Ķēdi pēdējo reizi biju pārrāvis pavisam sen. Toreiz izdevās salabot ar Makgaivera metodi un ceļmalas akmeņu palīdzību, beigās sasienot ar auklu(!), pa ceļam mājās veicot 3 labojumus.
Šie atgadījumi man tad arī tagad kalpos par atgādinājumu, ka pietiekami daudz braucot ar velo patālāk no mājām, līdzi jāņem visi rīki no avārijas komplekta.
Ar krietnu nokavēšanos uzrakstīšu arī es savu gada kopsavilkumu. Šis gads sanāca visai trauksmains, ar lieliem panākumiem un izmaiņām. Bet nu par visu pēc kārtas.
Lielākās izmaiņas sanāca dzīvokļa maiņa. Beidzu parazitēt uz vecāku rēķina un tagad brokastis un vakariņas taisu pats, dzīvojot konspiratīvā dzīvoklī ar savu komrādi, sakritības dēļ vārda brāli. Ir tam visam daži mīnusi – jau minētā pārtika, lielāki izdevumi un saimnieciskās štelles, bet nu plusi jau arī ir. Jā, tuvāk darbam un metropoles centram sanāk dzīvot, kas gan vairāk ir veicinājis nevis laicīgu ierašanos darbā, bet gan ilgāku gulēšanu un biežāku uzdzīvi.
J;a, protams, Universitāti pabeidzu. Entuziasms bija noplacis, tomēr maģistra darbu uzrakstīju, bet par rezultātu liela lepnuma nav.
Šogad sanāca arī vairāk paceļot un pabiju Zviedrijā (pirmoreiz lidoju ar lidmašīnu, vīī), Krievijā (dziļi, dziļi) un Kazahstānā, gada beigās aizlaižot arī uz Tartu Igaunijā. Par Krieviju un Kazahstānu nedaudz audiovizuālās informācijas ir bijis, iespējams, būs vēl.
Par maniem hobijiem. Pirmkārt – fotografēšana sita augstu vilni, man izpildoties ar 366 šī gada dienu iemūžināšanu. Rezultāts ir un bija aplūkojams šeit. Savu dienu definēju kā laika sprīdi no pamošanās līdz gulēt iešanai. Izdevās tā, kā paši redzat, tumšajās dienās gada sākumā un beigās labu kadru nomedīt bija grūti, gaišo dienas daļu darbā nosēžot.
Tehnikas ziņā tiku pie pāris jaunām lietām. Vispirms jau EF 85mm f/1.8 objektīva (ļoti labs), bet gada beigās nomainīju arī 400D uz 40D (ļoti labs). Vēl ieguvu pāris noputējušu objektīvus no vecāku Zenit, kas ar pāreju un nelielu treniņu izrādījās visai laba manta. Gada laikā kādi 6000 kadri salasījās (brāķus atmetot). Tiesa, gan jau vēl kādas pelavas atvētīšu.
Sāku lasīt arī gudras grāmatas, sapratis, ka internetos visa gudrība neslēpjas. Pa to vēlāk vēl.
Cita mana aizraušanās – velosipēds tika izmantota vēl aktīvāk. Izmantoju to gan ikdienas satiksmē, atsakoties no sabiedriskā transporta, gan tālākos izbraucienos. Kā 1. aprīlī sāku, tā līdz gada beigām neatmetu, slidinoties arī pa sniegu un ledainiem trotuāriem (lielveļas). Gada laikā ap 2500 km sanāca. Atvaļinājums vasarā mēneša ilgumā gan šo to noīsināja. Izpalika arī pāris plānotās vietējās velosacīkstes. Tehniskā ziņā joprojām man kalpo uzticamā kubiņa.
Gada vidū Edija mudināts nedaudz pievērsos tādai nodarbei kā ģeokešings, kas man, vispārīgi runājot, ļāva apvienot fotogrāfēšanu ar velobraukšanu.
Futbols, basketbols, skriešana. Ar tādām lietām arī nodarbojos. Tumšajā sezonas laikā regulāri basketbola treniņi (ar draugiem). Tas gan vairāk kā formas uzturēšana, nav man dižu talantu. Pavasarī sāku skriet, mēģinot to darīt 3x nedēļā. Kādu laiku tas arī izdevās un forma uzlabojās. Un tad jau vasarā futbols 2x nedēļā, pēc tam rudenī LU līga futzālā iekštelpās. Rezultātos nekā grandioza, bet tāda ir realitāte :)
Blogoju retāk :) Varbūt skaistāk? Nu labi, tam nav īpašas nozīmes. Svarīgas ir īstās lietas, pamostieties, blogosfēra ir kā matrica (matrix, tipa).
Gan jau vēl kaut ko esmu aizmirsis, bet nu lai paliek.
Nākamā gada 1. martā sāks darboties jaunais etanols E-talons – elektroniskā biļete norēķiniem sabiedriskajā transportā. Tik tālu viss ir jauki, bet kas notiek tālāk?
Īpaši nebiju lasījis par ieviešanas niansēm, bet šorīt pie brokastu lašmaizes (valstī krīze) pārlasīju šo TvNET ziņu.
Tātad, jaunās neērtības:
Mēneša kartiņu īpašnieki tagad vairs nevarēs mierīgi iekāpt un ieņemt savu sēdvietu. Tā vietā visiem būs ieiet nopīkstināties pie biļešu lasītāja, lai reģistrētu statistiku. Tā vajagot.
Ja mēneša biļete iegādāta 6 maršrutam, tad nevarēs braukāt ar 3. maršruta tramvaju (pilnībā pārklāj 6 maršrutu). Tāpēc, ka tā esot Rīgas Satiksmes apkāpšana. “Šī pasažieru daļa šobrīd bauda zināmas cenas priekšrocības, viņiem ir iespēja izmantot vairāku maršrutu sabiedriskā transporta līdzekļus par viena cenu ģeogrāfisku sakritību dēļ,” saka RS pārstāve. Jā, patiesi, kad man bija aktuāls sabiedriskais transports,pirku 3. maršruta kartiņu un braukāju pa 6. līniju bez īpaša stresa. Ja nekļūdos, pa 3. maršrutu uz Ķengaragu aizbraucu vien pāris reizes vairāku gadu laikā. Lielākais ieguvums bija iespēja kāpt iekšā jebkurā no tramvajiem un netērēt savu laiku. Par kādu zaudējumu nodarīšanu ir runa? Nopērkot kartiņu par fiksētu maksu es taču varu brauktāt, cik gribu. Ir dzirdēts par šādu pensionāru izklaidi – mājās nav ko darīt, ņemšu savu kartiņu (agrāk nebija par velti un puscenu) un apbraukšu riņķi.
“Esošie biļešu veidi tiek saglabāti, ieviešot elektronisko norēķinu sistēmu, un tiks saglabāti tik ilgi, kamēr iedzīvotāji pieradīs pie jaunās norēķinu kārtības,” uzsvēra “Rīgas satiksmes” pārstāve. Un ko tālāk, tad kad pieradīsim? Iebrauc cilvēks pirmoreiz Rīgā, par E-talonu neko nezin, kas notiks?
Un kur ir visu sengaidītā iespēja samaksāt par konkrētu laiku un braukāt ar vairākiem transportiem, arī vilcienu pilsētas robežās? Tas ir tas, ko sabiedrība gaidīja no elektroniskās biļetes. Tai būtu mūsu dzīve jāatvieglo, nevis jāliek vergot tehnoloģijām. Tā vietā mēs tagad paši skaitīsim RS statistiku, lai viņi mūsu pārvadājumus varētu “optimizēt”. Mūsu galā lielu iespēju nav, jācer, ja viņi savu pienākumu daļu spēs pildīt.
Bet ko es te vispār cepos, es tāpat par pa Rīgu braucu ar velosipēdu un katru braucienu sabiedriskajā transportā uztveru kā morālu pārbaudījumu.
20. novembrī tika atvērts un tajā pašā dienā slēgts kāds Eiropas Savienības finansēts tīmekļa projekts, saukts par Europeana. Kas, ko, atkal cenzūra? Ne gluži. Projekts izrādījās tik populārs, ka to ņēma un slēdza sakarā ar serveru pārslodzi – nabaga serveru fermas tika mocītas ar 10 miljoniem pieprasījumu stundā. Arī es paspēju izmēģināt atvērt lapu, bet mani sveica 500 numura kļūda ar norādēm uz to, ka to visu darbina kāds Java serveris (doma ļoti prātīga). Virtuāli nospļāvos un gāju gulēt cerībā no rīta paskatīt ko vairāk.
Kas tad īsti ir šī vietne, kas šobrīd mūs sveic ar paziņojumu, ka būs atpakaļ decembra vidū?
Tātad – tas būs liela apjoma projekts, kas saturēs dažādu digitalizētus muzeju, bibliotēku, pētniecības institūtu materiālus par Eiropas kultūru. Sākotnējais apjoms ir 2 miljoni digitalizētu objektu (Wikimedia Commons šobrīd ir 3,5 miljoni attēlu/audio/video ierakstu). Tālākie plāni ir strauji palielināt apjomu.
Patiess prieks ir sadarbības partneru sarakstā redzēt arī Latvijas Nacionālo bibliotēku, kura jau šobrīd veic materiālu digitalizācijas procesus (par to plašāk var lasīt arī LNDB blogā). Lai arī ir cilvēki, kas par lielisko periodikas projektu ir skeptiski, tomēr milzīgā interese par Europeana resursu pierāda pretējo. Jā, un arī periodika.lv tiek lietots. Gan jau kāds augstāks bibliotēku pārstāvis arī varētu statistiku piedāvāt.
Rokot dziļāk, atklājās, ka saskarne lapai būs pieejama arī latviešu valodā (un visās citās ES valodās), lai arī tas nebūs uzreiz. Lokalizēšana notiks par ES naudu. Jauki.
Zemāk ir pieejams video rullītis, ko aizņēmos no projekta izstrādes lapas.
Nākamā lieta, kas mani interesē – kā ar autortiesībām šajā gadījumā. Nesen tapušais Wikipedia ieraksts liecina, ka ši pirmie divi miljoni vienību esot bijuši publiskajā domēnā, proti ar iztecējušu autortiesību termiņu ES izpratnē. Tikmēr vietnes BUJ sadaļā rodam atbildi, ka šeit parādīsies arī materiāli ar aktīvām autortiesībām, kuru drīkstēs izmanot izglītības nolūkos, bet ne komerciāli. Jāpiebilst, ka pats europeana.eu darbosies tikai kā meklēšanas sistēma, kas piedāvās saskarni ar pieeju uz dažādām digitālajām krātuvēm. Noderīgi, ja vajag kaut ko atrast, piemēram, Polijas Nacionālajā bibliotēkā, nezinot poļu valodu.
Lai arī pagaidām vēl ir daudz nezināmo, projekts ārzemju internetpresē tiek pozicionēts kā Google Books konkurents. Atcerieties, Google tiesājās par atļauju digitalizēt milzīgu apjomu ar grāmātām, pārsvarā gan no ASV krājumiem. Šur tur gan lasāms, ka arī Europeana plāno ar Eiropas Savienību neapstāties, ja tiks izveidota pietiekami derīga sistēma.
Kā tad ar man mīļo Vikipēdiju? Protams, ka var tur saskatīt konkurences draudus, bet drīzāk šeit ir redzams ieguvums dažādo brīvo attēlu un citu informācijas vienību iegūšanā. Pavasarī publiskāka kļuva Britānijas enciklopēdija, ļaujot sevi lasīt bez maksas (ar reģistrāciju). Tomēr tā ir enciklopēdija, kura nespēs konkurēt ar Vikipēdijas dinamisko garu (protams, par informācijas uzticamību ir cita runa).
Vai tā ir? Pārlapoju savus RSS jaunumus un pamanīju šo virsrakstu. Patiešām šķiet, ka šis serviss – Tvīteris, kurš šobrīd darbojas tikai uz investīciju naudas, jo pats nepelna, turklāt, izskatās, ka joprojām tam nav nekāda biznesa plāna, šis serviss ir noēdis krietnu daļu no īsajiem spamveida ierakstiem blogos. Tiesa, izskatās, ka daļai autoru ir zudība gājusi arī garāki ieraksti, kas ir transformējušies uz kaut ko mazvērtīgāku Tvītera 140 simbolu ierobežojuma dēļ.
Pats šo mazo draņķību lietoju jau labu laiku un bloga labajā malā ir atstāta josla, kur pārpublicējas īsie ieraksti no mana Tvītera konta.
