Pēc gandrīz gadu ilgas klusēšanas nolēmu tomēr ievietot šeit dažas piezīmes. Iepriekšējā gadā biju veltījis katrām sacensībām atsevišķu ierakstu, bet šogad nebija vēlmes tam atlicināt laiku, tāpēc būs jāiztiek ar šo vienu ierakstu par sezonu kopumā.
Pirms sezonas nekādus būtiskos uzlabojumus velosipēdam neveicu, tik vien kā nomainīju nolietotās detaļas. Pa mežu turpināju braukt ar to pašu 2006. gada sākuma līmeņa čuguna radiatoru, bet šosejai bija iepriekšējā sezonā iegādātais tīri feinais šosejas rumaks. Vēlā rudenī iegādāju arī tā saukto “velo rulli”, uz kura plānoju veikt ziemas treniņus un to arī daļēji veicu, tomēr dažādu apstākļu dēļ kopējā sagatavošanās sezonai sanāca nepilnvērtīga. Bija vēl arī mēnesis trenažieru zālē un daži desmiti kilometri uz distanču slēpēm.
Pavasarī ielās izbraucu apmēram tajā pašā laikā, kad gadu iepriekš, jo arī šogad ziema tik ātri nepadevās. Lai arī tik čakli vairs agrajos rītos necēlos, pavasara treniņi sanāca apmierinošā kvantitātē.
Šosezon biju plānojis vairāk piedalīties TREK MTB maratonā, protams, turpinot dalību arī populārākajā SEB MTB seriālā.
Sanāca viss tā, ka pirmoreiz uz sacensībām aizbraucu kā skatītājs, safotografējot Baložu velokrosa pirmo posmu. Trasi gan iepriekš jau izbraukāju treniņu režīmā.
Sezonu atklāju ar TREK MTB pirmo posmu Ventspilī aprīļa beigās, kur iepriekš nebija brauktas sacensības. Startēju “garajā” gabalā, braucot divus apļus. Trase bija interesanta, lai arī par dubļaino pļavu īsi pēc starta un otrā apļa sākumā prieki lieli nebija. Tomēr vēl līdz optimālajai formai bija tālu un uz beigām noplīsu, pēdējos kilometrus Ventspils piedzīvojumu parkā piebeidzot ar mocībām.
SEB MTB sezonu atklāju nedēļu pēc Ventspils ar tradicionālo pirmo SEB MTB posmu Cēsis-Valmiera. Finišēju sev pietiekami augstajā 225. vietā, diezgan labi visu nobraucot un beigu daļā pat gāžot uz pilnu jaudu, būtībā pat sākumā biju pārāk sataupījies. Atceļā ar diviem “Vellapēda” komandas pārstāvjiem vēl aizbraucām no Valmieras uz Siguldu.
Līdz nākamajam posmam jau biju uzaicināts “Vellapēdas” komandā. Komandā braukt ir jautrāk, vēl viena kategorija kurā cīnīties un tā un šitā.
Nākamais SEB posms bija Siguldā, kur startēju visai neveiksmīgi. Biju saķēris iesnas un startā nometu ķēdi. Tā visa rezultātā zaudēju kādas 150 vietas no iecerētā. Pirmo reizi laimēju sacensību loterijā. Balvā bija zāles trimmeris (sic!).
2. jūnijā startēju savās pirmajās šosejas velo sacensībās, Rīgas velomaratonā. Vēlās pieteikšanās un iepriekšējās nestartēšanas dēļ tiku priekšpēdējā koridorā, tāpēc no starta bij jāveic pamatīgs izrāviens, lai noķertu kaut kādu nebūt grupiņu. Centos izvairīties no riskantām darbībām un paveicās arī neiekļūt masu kritienos, kuri visumā bija padaudz. Pēc lielajiem ātrumiem pa Krasta ielu un estakādēm tomēr grupu noķēru un varēja braukt mierīgāk. Izmēģināju braukšanu gan drošā grupas viducī, gan flangos, gan aizgāju priekšā pastrādāt. Grupa bija samierinājusies, ka nākamo baru nenoķers, tāpēc līdz galam nobraucām mierīgi un brīžiem ar nepieklājīgi zemu ātrumu. Finiša kilometros gan katrs sevī sajuta sprintera dotības, bet, par laimi, bez lielām problēmām visi arī finišēja.
Uzreiz pēc nedēļas klāt bija viens no maniem mīļākajiem sacensību posmiem – TREK MTB maratons Apē. Atkal braucu garo gabalu, šoreiz garais aplis, nevis divi apļi. Vienkārši sakot, izbaudīju trasi un rezultātam nebija lielas nozīmes, finišēju, kā parasti, kaut kur pa vidu.
Pēc tam sekoja Cēsu SEB MTB posms, par kuru esmu izteicies: “Nebija šodien īstā diena, īstās kājas, bet rezultāts ir ok, zinot, kur tās minūtes atstāju.” Nav ne jausmas, ko es ar to domāju, bet, acīmredzot, ne pats labākais sniegums.
Nākamo nedēļu pavadīju Polijā, sekojot Euro 2012 futbola čempionātam klātienē. Tas noteikti neuzlaboja tā brīža fizisko formu, bet bez velo dzīvē ir arī citi prieki.
Līdz ar to klāt jau jūlijs un viena no manām mīļajām trasēm, Talsu TREK maratona posms. Lai arī divi apļi, trase ir interesanta un Kamparkalna apkārtnē ir labi kāpumi, ko izbaudīt. Kopumā tajos bija jābrauc četras reizes un līdz beigām Polijas iespaidā tikt bija pagrūti. Piebeidza skaidainā slēpošanas trase otrajā aplī.
Nākamā bija visai karsta nedēļa un tad sanāca ārpus sacensībām nobraukt garāku gabalu. Tie bija 160 kilometri no Rīgas līdz Rūjienai, kas tad arī garākā distance, ko vienā piegājienā (bija īsas pauzes) esmu pieveicis. Atpakaļ minos tikai līdz Valmierai, tālā ar vilcienu.
Vēl pēc nedēļas visai forši nostartēju SEB MTB Vietalvas posmā, jutos spēka pilns (atkal būšu taupījies, he he?) un izbaudīju trases reljefu.
Nākamajā nedēļas nogalē trīs dienās tika pieveikti virs 200 kilometri, vairāk atpūtas režīmā. Braukājām pa Vidzemes ceļiem. Vēl pēc nedēļas bija vēl viens šosejas piedzīvojums, kad no rīta devos uz Mērsragu un vakarā atpakaļ uz Rīgu, kopā sanāca 100+100 kilometri ar pāris stundu pludmales atpūtu pa vidam.
Augusta vidū notika unikāls posms Siguldas apkārtnē, ko rīkoja TREK MTB. Ārkārtīgi interesantā trase iekļāva Lorupes gravu, tuneli zem dzelzceļa, bobsleja trases kalnu un vairākus citus kāpumus pašā Siguldā. Bija bezspēka brīži, bet normāli nostartēju. Pasākumu vainagoja piedzīvojumi ar sarunātā šofera trasē nozaudēto automašīnas atslēgu un neplānoti sanāca nokļūt sezonas noslēguma pasākumā.
Septembra beigās noslēdzās arī SEB sezona ar posmu Smiltenē, kur visai labi startēju, tomēr nedaudz pietrūka, lai ieķertos rezultātos zem 200. vietas.
Pēdējā septembra sestdiena nu jau otro gadu tika pavadīta Haanja 100 ietvaros Igaunijā. Šoreiz trase slapjāka un rezultāts sliktāks, tomēr atmiņas par paveikto pozitīvas. Tajā apvidū (nav tālu no Apes) tomēr ir ļoti interesants reljefs un uzbraukšana Munameģī nebūt nav grūtākais posms. Šoreiz daļa trases bija pagriezta otrā virzienā un kalna ar nosaukumu “Murderer’s father” bija jāpieveic augšup ar velosipēdu plecos (jo uzstumt nevar).
Ar to arī sezona tika noslēgta. Noslēgta, lai jau pēc mēneša pauzītes sāktu treniņu uz ruļļa, gatavojoties nākamajai sezonai.
Sezonas sākumā nebūtu iedomājies, ka pieteikšos un startēšu šajās sacensībās. Tās viennozīmīgi bija grūtākās un tehniski sarežģītākās sacensības, kurās esmu piedalījies. Pateicoties lieliskajam laikam un tam, ka ar nekādām nopietnām problēmām nesaskāros, trasi izdevās pieveikt zem septiņām stundām, izpildot savus mērķus.
Par startēšanu doma prātā ienāca, kad xc.lv forumā tika publicēti pirmie ieraksti par šī gada sacensībām. Sajutos pietiekami spējīgs nobraukt 100 kilometru distanci, jo Trek-Philips maratonos garo distanci pieveicu ar prieku un izbaudot, pat ja brīžiem bija grūtāk. Izdevās pierunāt arī Gustavu, kurš velo sacensības pirmoreiz pamēģināja šogad Sportlat Rīgas posmā, sajuta āķi lūpā un vasaras beigās jau paspēja pāriet uz specifiskajiem velo pedāļiem un apaviem.
Izskatījām pāris transporta variantus, bet beigās nolēmām braukt paši, startējot agri no rīta, vakarā dodoties atpakaļ. Līdzi devās arī Guna, kura pildīja fotogrāfes pienākumus un atpakaļceļā arī šoferēja. Braucot mājās viņa stāstīja arī kaut ko par jaukajiem skatiem Munameģa apkārtnē, bet mēs laikam kaut ko bijām palaiduši garām :)
Ceļš uz Igaunijas nostūri man pagāja pusmiegā pēc celšanās pusē četros. Bijām vairāk kā laicīgi un Kubijas viesnīcas autoplacī noparkojāmies vieni no pirmajiem, kopā ar vēl dažām latviešu ekipāžām. Reģistrācija, velo izkrāmēšana un samontēšana, visas citas pirmsstarta darbības. No līdzi paņemtās velodrēbju garderobes izvēlējos šortus ar kāju sildītājiem un silto augšdaļu. Lai palielinātu pieejamo kabatu skaitu, uzvilku pa virsu arī vasaras kreklu ar īsajām rokām. Labi vien bija, pārāk karsti nesametās.
Pēc vieglas iesildīšanās sastājāmies startam. Ieņēmu sev atbilstošo “weekend warriors” koridoru un drīz jau visi mierīgā tempā ripojām pa asfaltēto ceļu. Temps bija visai lēns un bīstami manevri izpalika, visi apzinājās, uz kurieni viņi bija atbraukuši.
Neilgi pēc tam griezāmies nost, kur mūs gaidīja rasas pilna pļava, tāpēc takas bija nedaudz slidenas. Joprojām šķita, ka neviens nekur nesteidzas, kā nekā šī nebija nekāda SEB sprinta distance. Pirmās meža takas un kāpumus braucām palēnā zosu gājienā, tomēr dažos meža ceļos bija iespējas un nolēmu apdzīt. Trases sākuma daļā turējos kopā ar vienu latviešu vienātruma velo braucēju, kurš saprotamu iemeslu dēļ visiem gāja garām kāpumos.
Ja būtu jāpāsrstāsta, ko tad tajā trasē redzēju, saraksts patiesībā sanāktu samērā īss. Trase prasīja uzmanību un lielāki un mazāki kāpumi un nobraucieni bira kā no pārpilnības raga, tomēr bija pietiekami arī līdzeni posmi, kur atvilkt elpu, padzerties un izspiest no iepakojuma želeju.
Tomēr vairākas būtiskas epizodes, protams, prātā palika. Pirmais dzirdināšanas punkts pienāca samērā ātri – jau pēc 20 kilometriem. Sapratu, ka nekas vēl īsti nav sācies, tāpēc mierīgi uzpildīju dzeramo uzkodu uzkožamo un turpināju ceļu.
Kādu laiku braucām mierīgi, parādījās pat asfalts, kurā gan bija nedaudz jāpamin pedāļi, bet beigās izrādījāmies Munameģa virsotnē. Šķiet, ka biju tur pirmoreiz. Ilgi tur neuzkavējos, jo trase pa otru pusi veda lejā. Ne pārāk tehniska, bet kritums bija samērā straujš.
Kādā no nobraucieniem, kur biedri kāpa nost, nolēmu sļūkt lejā, tomēr sanāca izslīdēt un vienīgo reizi distancē nokrist. Tomēr ātrums bija mazs un kritiens maigs, tāpēc distanci varēju mierīgi turpināt.
Tālāk jau turpinājās ceļš līdz otrajam dzirdināšanas punktam, kurš bija nedaudz pirms pusdistances. Joprojām jutos normāli, tomēr bija jau dažas tehniskas vietas, kur riskēju mazāk, jo jutu, ka pirmo noguruma pazīmju dēļ tehnika pasliktinās.
Dzeršanas punktā atkal pāris minūšu pauze un devos trasē. Nu gan sajutu īsto nogurumu, turklāt trase kļuva smagāka, parādījās pļavas, mazākais zobrats priekšā tika izmantots pat ne visai stāvās vietās. Šeit man bilde ir sajukusi vietām un dažādās epizodes no otrā līdz ceturtajam dzirdināšanas punktam ir sajukušas vietām.
Bija tur nobrauciens, saukts par “Murderer”. Piebraucot pie tā, nesajutos pietiekami spējīgs to pieveikt un tā arī nesapratu, kurš no mums diviem – es vai igaunis – neizlasīja pareizi anglisko tekstu, pa kuru pusi jāiet lejā kājām.
Lai arī trase bija sausa, šķiet, ka es varētu būt vienīgais, kurš pamanījās tikt pie slapjām kājām (precīzāk vienas). Pie kādas lauku mājas bija neliels dīķis, gar kuru gāja trase. Tieši tur sanāca paslīdēt uz slapja dēļa un ar vienu kāju iekāpt ūdenī. Līdz celim nebija, bet iepirktās SealSkinz zeķes (izlēmu nevilkt) potīšu augstumā nebūtu glābējas.
Bija arī brīži, kad atguvos. Pēc bezspēcīgā posma pa uzartu lauku nedaudz kalnup, saņēmos un pat vairākus konkurentus apdzinu garā zāļainā kāpumā, kurš noslēdzās ar ārkārtīgi stāvu nobraucienu, kuru bez bailēm nobraucu. Pēc tam gan bija arī citi pauguri, kur viena kāpuma laikā varēja paspēt braukt, padoties, apskatīt ainavu, atkal saņemties, braukt, padoties, apskatīt ainavu un atkal braukt.
Trešais dzirdināšanas punkts bija kaut kur pa visu šiem piedzīvojumiem. Nez kāpēc neiedomājos, ka tur piedāvātie makaroni ir tieši tas, kas man vajadzīgs un iztiku ar to, ko paķēru no galdiem, bez īpašas piedomāšanas.
Ārkārtīgi patīkami posmi mežā ar kāpumiem pa saknēm un akmeņiem, vietām braucami, vietām stumjami. Pēc tam mežonīgi ātri nobraucieni, knapi spējot nobremzēt.
Ceturtais dzirdināšanas punkts nāca ilgi. Tur paķeru glāzi kolas, maizi ar sāli un vēl kādas uzkodas.
Pašas beigas jau izvērsās visai vieglas. Pārsteidzoši daudz grants ceļu, kuros sākumā gan nebija spēka griezt pedāļus, bet beigās sanāca atgūties. Dažādi sevi spēju motivēt mīt un neslinkot. Viens no motivētājiem bija nepatīkama skaņa velo aizmugurējā rumbā, kura parādījās brīvgaitā pie lieliem ātrumiem nobraucienos. Ja uzmina, skaņa pazuda un tas motivēja neslinkot. Pēc finiša no mehānismiem izvilku pāris iepinušos suņstobrus.
Pēc nostāstiem citus gadus brienamā patilte šogad bija sausa un velo bija tik vien kā jānes pa akmeņiem, bet otrā pusē iepriecināja, ka vēl tikai 5 kilometri. Kāds no kontrolpunktu tiesnešiem aplaudēja un sauca “bravo!”.
Pašas beigas tomēr nebija tik vieglas, pēdējos piecos kilometros vēl nācās uzbraukt divos pauguros un tikt no tiem lejā. Pēdējie asfalta kilometri aizskrēja nemanot, lai arī mani apsteidza vairāki ātrāki braucēji. Finišā neveikli izpildoties palaidu garām vēl vienu konkurentu, bet pēc brīža jau arī tās septiņas prieka un mocību stundas bija beigušās.
Sacensību laikā noēdu 6 enerģijas želejas, izdzēru vairāk kā 3,5 litrus sporta dzēriena (iespējams, vajadzēja vairāk) un baudīju dažādas uzkodas no galda – skābi gurķīši, maize, sāls, rozīnes, banāni, cepumi. Sacensību laikā iztiku bez tehniskām ķibelēm, ja neskaita rumbas grabēšanu un vairākkārtīgu ķēdes nokrišanu (no mazā zobrata, kratoties pa saknēm).
Pēc finiša tiku pie viena no pēdējām alus bundžām un dažām uzkodām. Ieskrēju dušā, noskaloju velo. Pēc stundas sagaidīju Gustavu un tad jau gatavojāmies cenā iekļautajām vakariņām – makaroniem. Pēc tam laiku nekavējām, lai arī bija visas iespējas izbaudīt pirti un baseinu.
Mājupceļš bija ātrs un nogurums nemaz nebija tik liels. Arī nākamajā dienā sajūtas bija normālas un tas dod nelielu motivāciju šoruden sākt gatavoties nākamajai sezonai, lai to atkal varētu noslēgt ar šādu burvīgu pasākumu.
Ar Sony Ericsson Latvijas pārstāvju gādību tiku pie Xperia Arc eksemplāra dažādiem eksperimentiem divu nedēļu garumā. Sākās tas ar to, ka pie viena raksta androids.lv atstāju komentāru, ka labprāt pamēģinātu, kā darbojas ANT+ iespējas Android telefonos, kuras šobrīd piedāvā tikai SE un Motorola dažos modeļos.
Drīz vien ar mani sazinājās un piedāvāja iedot lietošanā kādu no modeļiem. Pieejamo klāsts nebija plašs, tāpēc tiku pie aktīvām izklaidēm galīgi nepiemērotā Arc (liels un plāns telefons). Pretī piedāvāju uzrakstīt par savu pieredzi, izmantojot šādu Android telefonu treniņos (tātad pamatā Endomondo un pāris ar ANT+ saderīgi sensori no Garmin).
Pirmie iespaidi par pašu telefonu bija pozitīvi, tas ir stipri ātrāks par 2 gadus veco HTC Hero, nav nepatīkamās aiztures, veicot ikdienišķās darbības. Jāsaka gan, ka korpusa materiālu kvalitāte varēja būt augstāka. Tomēr neieslīgšu īpaši paša telefona izpētē, vairāk rakstīšu par konkrēto pielietojumu.
ANT+ sensori
ANT+ ir bezvadu datu pārraides protokols, kuru izmanto daudzas tirgū esošas fitnesa iekārtas. Savā ziņā to var salīdzināt ar Bluetooth, tikai ANT+ ir specifiskāks pielietojums un galvenā priekšrocība par klasiskā Bluetooth protokola iekārtām ir zemais enerģijas patēriņš. Tam ir arī citi pielietojumi ārpus sporta, bet šobrīd pievērsīsimies praktiski izmantojamajiem sporta aksesuāriem. Protams, šobrīd tirgū ir pieejami arī dažādi Bluetooth risinājumi (galvenokārt pulsometru siksnas), tomēr ANT+ ir ražotāju pieņemta un atzīta tehnoloģija ar krietni plašāku atbalstīto iekārtu klāstu. Savā ziņā ar ANT+ konkurē arī jauns standarts Bluetooth Low Energy, bet šobrīd to atbalsta tikai nupat izziņotais iPhone 4GS un nav plaša patēriņa iekārtu, kuras to spētu izmantot.
No sportam paredzētajiem aksesuāriem populārākie ir šādi:
- Pulsometra siksna. To piedāvā vairāki ražotāji, ieskaitot Garmin, Timex un mazāk zināmus ražotājus. Šeit ir jāuzmanās ar Polar ražojumiem, kuri izmanto savu patentēto protokolu (ir arī Bluetooth varianti). Ja ir vēlme lietot šo siksnu kopā ar Android telefonu, tad ir jāmeklē modeļi ar ANT+ vai Bluetooth signālu. Ieskatu par to, kā izmantot pulsometra datus treniņiem var gūt, iepazīstoties ar šiem materiāliem.
- Skrējējiem paredzēts sensors (footpod), paredzēts pievienošanai pie sporta apaviem, lai uzskaitītu noskrieto distanci. Neprecīzāks par GPS, bet to var izmantot iekštelpās, skrienot uz trenažiera.
- Kadences/ātruma sensors paredzēts riteņbraucējiem, lai iegūtu pedāļu apgriezienu skaitu minūtē un precīzākus datus par ātrumu, kuru parasti iegūst no GPS signāla. Ar ātrumu sensoru iespējams šos datus iegūt arī iekštelpā, kur nav GPS signāla, piemēram, novietojot velosipēdu uz statīva vai “ruļļa” ziemas treniņu laikā. Kadences rādītājus nepieciešams vērot, lai iegūtu to pēc iespējas vienmērīgāku, kas ļauj efektīvāk izmantot spēkus braukšanas laikā.
- Jaudas mērītāji ir samērā dārgas iekārtas, kuras šī iemesla dēļ treniņiem pārsvarā izmanto nopietni sportisti. Galvenais pamatojums treniņiem pēc noteiktas jaudas, nevis pulsa ir tāds, ka pulss ir mainīgs lielums, kurš ir atkarīgs no noguruma un citiem apstākļiem, kamēr jaudas rādītāji ļauj precīzāk novērtēt vēlamo treniņa uzdevumu.
Tomēr nav jāaprobežojas ar šo uzskaitījumu. Šī gada ANT+ konferencē tika demonstrēti prototipi tādām iekārtām kā velo amortizatora dakšas spiediena uzraudzīšana, personīgais vēja tunelis pareizas sēdpozīcijas atrašanai, iekārta, kas paredzēta, lai atrastu vienmērīgu skriešanas ritmu un “pacients” ar audiosignālu austiņās spētu skriet precīzi izvēlētā ātrumā. Tādas daudz un dažādi interesanti pielietojumi, no kuriem gan ražošanā nonāks tikai neliela daļa.
Garmin vecā standarta pulsometrs. Jaunais ir nedaudz kompaktāks un ērtāks.
Kadences un ātruma sensori. Pie rāmja ir piestiprināts ANT+ raidītājs, kurš skaita apgriezienu skaitu diviem magnētiem — viens ir piestiprināts pie spieķa un dod precīzāku ātrumu kā GPS (pie pareizas kalibrācijas), bet otrs pie pedāļa un skaita apgriezienus minūtē, sauktus par kadenci.
Endomondo
Endomondo ir ar sociālo mediju iespējām apveltīta treniņu dienasgrāmata. Tam ir vairākas spēcīgas iespējas un tas ir kļuvis visai populārs Latvijā, īpaši riteņbraucēju vidū. Viena no svarīgākajām iespējām ir aplikāciju esamība Android, iPhone, Blackberry, Symbian platformām, proti gandrīz jebkuram pēdējo gadu mobilajam telefonam un viedtālrunim.
Lielākā daļa izmēģinājumu tika veikta tieši ar Endomondo aplikāciju. Sākumā telefonam nācās uzstādīt vēl 2 paplašinājumus (runas sintēzei virtuālā trenera balss paziņojumiem un ANT+ servisu) un Endomondo jau uzreiz atrada pulsometra siksnu. Siksna pat spēja vienlaicīgi dot signālu gan uz Garmin GPS iekārtu, gan uz telefonu. Nedaudz dīvaini šķita, ka atšķīrās vērtības.
Arī kadences/ātruma sensoru uzreiz izdevās pievienot Endomondo. Jebkuru no sensoru vērtībām var uzlikt kā vienu no laukiem (uzspiež uz kāda un tad piedāvās sarakstu). Vienīgās problēmas man radās ar sensora uzlikšanu uz šosejas velo – šur tur par šauru, šur tur nevajadzīgas gropes, bet beigās tomēr sanāca pielāgot.
Devos pirmajā treniņā, bet diemžēl jāsaka, ka telefons pievīla – pēc 20 ar velo nobrauktiem kilometriem tas restartējās un prieki bija cauri. Labi, ka treniņu ierakstīju arī ar Garmin. Jāsaka gan, ka izmēģinājumu laikā tā bija vienīgā reize, kad notika šāds negadījums, un Xperia sevi pierādīja kā pietiekami stabilu iekārtu.
Bez Endomondo vēl ir pieejamas arī vairākas citas aplikācijas, kuras spēj izmantot ANT+ sensoru datus:
Šībrīža problēmas
Lai arī šim komplektam izskatās samērā labas perspektīvas, joprojām ir redzami vairāki trūkumi.
Pirmkārt jau – enerģijas patēriņš. Ar tipisku telefona bateriju pietiekami būs tikai kārtīgam treniņam. Jāsaka, ka jaunākās paaudzes Android telefoniem GPS un mobilā interneta lietošana atstāj manāmi mazāku iespaidu uz akumulatora patēriņu, tomēr tā joprojām ir aktuāla problēma. Ja nepieciešama 5-6 un vairāk stundu nepārtraukta darbība, var rasties problēmas ar baterijas resursu. Tipiski sportistiem paredzēti GPS piedāvā 12 un vairāk stundu darbību.
Kā viens no risinājumiem varētu būt pagaidām vēl standarta Android telefonos neiekļauta iespēja GPS signālam izmantot ārējo Bluetooth GPS, kam teorētiski vajadzētu patērēt mazāk enerģijas. Šī iespēja jau ir iekļautas CyanoganMod eksperimentālajās versijās, tomēr nav informācijas, vai tā būs pieejama arī kādā telefonā pa tiešo no veikala plaukta. Protams, ideālā gadījumā gribētos jau visu pasākumu izvilkt, vedot līdzi tikai vienu iekārtu.
Otra svarīgā problēma ir GPS precizitāte, jāsecina, ka plaša patēriņa precēs kā telefoni iekļautie GPS čipi ir visai neprecīzi, tāpēc reizēm diezgan ievērojami atšķīrās uzņemtā distance. Attēlā ar aplūkot tipisku problēmu.
Sportam piemērotākie modeļi
Par pirmo izturīgo Android telefonu varētu nosaukt Motorola Defy. Tas piedāvājumā iekļāva Gorilla Glass displeju un noslēdzamas vadu pieslēgvietas. Tomēr saistībā ar šī raksta tēmu ANT+ nekādu papildus iespēju nebija. Šobrīd jau tirgū pieejamas vairākas alternatīvas – uzlabotais Motorola Defy+, Samsung S5690 Galaxy Xcover un Sony Ericsson Xperia Active. Tieši pēdējais izceļas ar ANT+ iespējām. Šķiet, ka Sony Ericsson šobrīd ir vienīgais ražotājs, kurš ir izvēlējies virzīt šo tehnoloģiju.
Sezonas sākumā nopriecājos par kalendārā piesolīto pēdējo posmu: Līgatne – Sigulda. Vismaz kaut kas jauns un interesants. Tomēr samērā neilgi pirms pēdējā posma tika paziņots par izmaiņām trasē un atgriešanās pie klasiskā Siguldas (Krimuldas) posma. Nu nekas, jābrauc vien tāds pats.
Siguldā ieradāmies laicīgi, kopā ar Gustavu un Ievu. Diena bija samērā silta, tāpēc nolēmu braukt šortos un garajā augšā. Pirms starta nedaudz iesildījāmies, uzbraucot Turaidas kalnā un Siguldniekā un drīz jau varējām stāties savos starta koridoros. Man šoreiz saglabāts IV.
Sākumā nostājos neveiksmīgā vietā – aiz acīmredzamiem sponsoru ieliktajiem braucējiem, tāpēc pie koridoru salaišanas kopā paspraucos garām un ieņēmu nedaudz labāku pozīciju. Pēc starta sākās kustība, dažiem gan tas sagādāja problēmas un nācās uzgaidīt un apbraukt zemē guļošos. Jā, arī IV koridorā vēl ir ļaudis, kam velopedāļu pārvaldīšanas prasmes vēl jāslīpē.
Ticis uz šosesjas, uzgriezu nedaudz spēcīgāk, bet klāt jau bija grants ceļš pa labi no Turaidas kalna. Tauta brauca samērā blīvi, tāpēc arī īsti nespēju izvairīties, kad, vienu izlaižot, priekšā braucošais smilšainā pagriezienā nesavaldīja braucamrīku un nolikās pāri stūrei. Nākamais viņam uzrāva virsū un tad to darīju arī es, pārāk smagi neciešot – uzsitu lūpu un pārsitu celi. Visi izskatījās dzīvi un braucēji, tāpēc lieki nekavējos un ķēru rokā aizbraucējus. Nedomāju, ka šajā brīdī daudz laiku zaudēju.
Uzreiz klāt bija arī pirmais kāpums un iespējas pacelties, šī lieta man labi padodas. Kāpums gan nebija pārāk garš un tam atkal sekoja grants ceļi un nedaudz arī no meža.
Pirmais nobrauciens sākās mierīgi, bez stresa. Tā īstā daba atklājās nedaudz zemāk, kad nācās nokāpt no velo un nedaudz pastumt to pa slapjiem māliem. Iespējams, prātīgāk bija paņemt velo plecos un izvairīties un tā, ka rati aplīp tā, ka ar problēmām tiek cauri dakšai. Pēc dubļiem kaut kādas grants kaudzes un tālāk jau civilizētā trase. Sākumā gan jāveic attīrīšanās no māliem.
Kā ierasts SEB sprinta distancē, pie dzirdināšanas punktiem nepiestāju (lai pēdējiem ūdens paliek, tā gan). Pa vidam gadījās vēl arī neliels ūdens šķērslis un atlika vienkārši mīt tālāk, līdz klāt jau bija otrais nobrauciens. Šis vēl bija braucams; noslidinājos lejā, bet tāpat beigās nokāpu, jo šķita, ka dubļi par dziļu. Pēc tam vēl ātrie grants ceļi, nedaudz taciņu gar Gaujas malu un klāt bija Siguldnieks.
Pēc Endomondo skatos, ka Siguldnieka kilometrs man prasījis 4 ar pusi minūtes. Tagad gan šķiet, ka varēju uzspiest vēl, bet tāpat tobrīd gāju visiem garām. Vārdu sakot – uzbraukšana Siguldas kalnā bija īsts baudījums no morālā viedokļa.
Finišā rezultāts 1:34:51 (+0:22:05 no līdera) un 283. vieta. Pērnā gada Krimuldas posma rezultāts uzlabots par vairāk kā 10 minūtēm. Pēc GPS ieraksta un trases garuma šķiet, ka trase gandrīz pilnībā sakrīt ar šo posmu.
Jāsaka, ka treniņu efekts sezonas gaitā ir jūtams. Lai arī vēl visiem garām neeju kā stāvošiem, no sava pērnā rezultāta kādas desmit minūtes nomest esmu spējis, kā arī uzlabojusies ir finiša vieta. Ja sezonas sākumā spēju braukt par 3xx vietām, tad tagad jau padodas rezultāti ap 2xx un blakus esošie konkurenti nebūt nav pārcilvēki un tāpat pieļauj tehniskas kļūdas un sajūt nogurumu. Ir gan cilvēki, kuri savā pirmajā sezonā ir spējīgi iebraukt simtniekā (tā runā forumā), tomēr tam visam ir daudz blakus nosacījumu, kā nodarbes bērnībā un jaunībā vai vienkārši talants.
1. oktobrī Hānjas apkārtnē notiks gadskārtējās MTB sacensības Haanja 100, 100 kilometru un 100 jūdžu distancēs. Tās tiek uzskatītas par vienām no grūtākajām sacensībām Baltijas kalnu velosipēdistu kalendārā, savā ziņā pat pielīdzināmas 24 stundu sacensībām, bet, protams, dalībnieki distanci veic ātrāk — līderi zem 5 stundām, citi lēnāk, līdz pat 10 stundām, kad slēdz finišu.
Savā ziņā šīs sacensības ir salīdzināmas ar Leadville 100 jūdžu sacensībām, kuras ir iemantojušas popularitāti ASV. Tajās savulaik uzvarējuši tādi titulēti sportisti kā Lenss Ārmstrongs un Levi Leipheimers, savukārt ar uzvaru Hānjā var lepoties Baltijas spices sportisti Aleksejs Saramotins, Jāns Kirspiū, bet piedalījies arī Reins Tāramē. Tomēr būtiskākā atšķirība ir tāda, ka Leadville visbiežāk notiek siltos, pat karstos laika apstākļos, kamēr Hānjā dalībniekus sagaida rudenīgs aukstums un slapjums.
Šogad arī pats pieteicos sacensībām 100 kilometru distancē ar pamata mērķi: finišēt. Lai arī šī sezona ir visai izdevusies gan treniņu regularitātes ziņā, gan arī sasniegtajos rezultātos, Haanja tomēr ir nopietns izaicinājums. Pēc pērnajiem rezultātiem skatoties un, salīdzinot ar braucējiem, kuri brauc manā līmenī, secinu, ka 8 stundās vajadzētu varēt iekļauties, tāpēc par mērķi sev uzstādu finišu zem 7:30. Jācer, ka esmu spējis sevi objektīvi novērtēt, bet jārēķinās arī ar to, ka slapjie laika apstākļi var šo laiku arī krietni paildzināt.
Vecāki ieraksti