MTB sacensības Ķegumā

pirms 3700 dienas ·

Iepriekšējā nedēļas nogalē sanāca apmeklēt mazāka mēroga velo sacensības Ķegumā. Lai arī rīkotāji īpaši zināmi nebija un arī iepriekš Ķeguma apkārtnē velo sacensības nebija rīkotas, atradās kompānija, ar kuru kopīgi piedalīties.

Svētdienas rītā kāpu vilcienā un nepilnas stundas laikā biju klāt. Biju kartē ieskatījies, tāpēc virzienu zināju un devos Zelta Zirga mototrases virzienā. Laika vēl bija gana, tāpēc apsvēru aizbraukt vēl pēc kāda ģeoslēpņa, bet beigās slinkums ņēma virsroku un pēc neliela līkuma izmešanas nokļuvu sacensību centrā, kur jau pulcējās dalībnieki.

Pieteicos un startēju sporta klasē, kurai pienācās braukt 2 apļus. Organizatori solīja 56 kilometrus, bet man beigās nesanāca daudz vairāk par 50. Startā saņēmu 7. numuru (šķiet, ka bija nejaušības izloze), pie velokurpes stiprināmu rezultātu reģistrēšanas čipu un “Dinamo” burkānu paciņu. Viss notika patīkamā gaisotnē bez burzmas un steigas. Tiesa, par trases shēmu nojausma visai maza.

Pēc brīža klāt bija arī starta laiks. Elitē startējām 25 cilvēku sastāvā, to skaitā tādi sportisti kā Oļegs Meļehs. Kā ierasts, starta izrāvienā nedaudz netiku līdzi, bet pēc pāris līkumiem saķēru Gustavu un vēl pāris braucējus. Gāju garām un pie iebraukšanas mežā pa smilšaino pauguru priekšā nevienu tuvumā nemanīju, bet astē sēdēja viens LiVelo braucējs. Piedāvāju iet garām, ja vēlas, bet saņēmu atbildi, ka vēl jau ir ko braukt.

Tad arī nācās uzdot tempu pa ļoti interesanto taciņu posmu. Trakākajā nobraucienā neriskēju lidot lejā, nedaudz nošļūcu un tikai apakšējo posmu braucu. Noteikti to varēja izdarīt ātrāk un drošāk, noskrienot kājām. Tālāk jau bija vēl nedaudz no taciņām, tad parādījās arī meža ceļi un 7 kilometri pa ātru granteni. Tos veicām uz maiņām ar līvānieti.

Pēc grantenes nogriezāmies uz vecu dzelzceļa līnijas posmu, kur krietnu gabalu bija jābrauc pa uzbēruma malu. Tas iekļāva pāris tehniskas vietas kā bedres un slapjus koka gabalus. Kāds bija piestājis ar tehniskām problēmām, bet beigās mūs panāca, jo paši nepamanījām, ka labākā taka pārslēdzas uz otru sliežu malu.

Tālāk atkal grantene, kur pastrādājām un noķērām mūsu apdzinēju, kurš nespēja pievienoties mūsu vilcienam.

Sākās atkal tehniskā daļa. Divās sekojošās tehniskās vietās neizpildījos pareizi un sanāca nolekt nost un pazaudēt savu līdzbraucēju, kuru vairs līdz finišam nenoķēru, lai arī vairākos posmos saredzams vēl bija. Beigās šis bija vēl divus noķēris un finišā veselas piecas minūtes priekšā.

Izbraucu līkumu Zelta Zirga trasē un devos otrajā aplī. Dzirdēju, kā organizatori gatavojās palaist tautu vienīgajā aplī un lēnām gatavojos apdzinēju bariem. Pa jaukajām starta taciņām izbraucu viens, tomēr beigās mani panāca pavadošais mocis un drīz jau uz grantenes klāt bija arī tautas klases līderi, kas panesās garām cienījamā tempā. Pāris no tiem palaidu garām, līdz kādam vilcieniņam iesēdos astē, mēģinot kādu brīdi noturēties. Tas ne pārāk izdevās, tāpēc sliežu posmā iebraucu viens. Tā kā apdzīšanas iespējas bija mazas, aiz manis sakrājās pāris cilvēku rinda. Lecot uz sliežu otro pusi, gandrīz nogriezu ceļu citiem braucējiem, tomēr laicīgi pamuku malā un daudz nepatraucēju.

Mēģinot turēt līdzi tautiniekiem, tuvojos finišam. Daļu nācās palaist garām, daļu apsteidzu, kad tie stūmās pauguros, kur šoreiz spēju uzbraukt. Tomēr pēc sajūtām vairāk jutos noguris un beigas nenokapāju kārtīgi. Finišā ielidoju, izbaudot pēdējos nobraucienus un to, ko spēja piedāvāt mototrase. Gustavs bija klāt vēl pēc kādām 10 minūtēm.

Pēc finiša tiku pie arbūziem, milzīgas salātu porcijas un pāris pīrāgiem. Vismaz nebija jāēd jau nedaudz apnikusī SEB putra. Ar Gustavu sagaidījām arī apbalvošanu.

Pēc finiša iebraucām turpat blakus esošajā “Rubeņu” firmas veikalā pēc desas un vistiņām.

Pēc rezultātiem skatoties, ieņemta 16. vieta 25 dalībnieku konkurencē, uzrādot laiku 2:25:27.6. Otrais aplis par 4 minūtēm lēnāks.


SEB MTB 6. posms Tukumā

pirms 3722 dienas ·

Šī nedēļa sākās lietaina, ik pa laikam nogāžot kārtīgām lietusgāzēm. Tas viss turpinājās arī svētdien, kad notika SEB MTB seriāla sestais posms Tukumā.

Uz Tukumu devāmies kopā ar Gustavu, Ievu un vēl vienu Gustava draugu. Rīgā laika apstākļi vēl bija tikai apmākušies, bet, iebraucot Tukumā, parādījās pirmās lietus lāses. Paspējām samontēt ričukus un reģistrēties, kā sāka kārtīgi gāzt. Pasēdējām nedaudz iekš auto un izlēmām pasildīties, bet īsais pārtraukums bija mānīgs un sāka līt vēl stiprāk. Uzvilku tobrīd vēl sausās “rociņas” un devāmies starta virzienā, kur sagaidījām vēl vienu lietus gāzi. Divreiz izbraucu starta posmu un nostājos savā IV. koridorā vienā no pirmajām rindām. Te ir tik daudz foršāk kā V!

Pēc kāda laiciņa sekoja starts, arī lietus bija beidzies un nedaudz pat sildīja saule. Visi sāka kustēties krietni ātrāk, kā iepriekš pierasts. Startēju samērā labi, īpaši daudz priekšā nevienu no aizmugures nepalaižot. Pirmie asfalta kilometri un nedaudz grants. Burmzas nebija, izretošanās jau notika pirms pirmās iebraukšanas mežā – priekšrocība, braucot no pirmajiem koridoriem vai arī gonkās ar mazāku dalībnieku skaitu.

Braucot pa kādu pļavu, pirmoreiz trasē gadījās slideni māli, tomēr par to esamību brīdināja priekšā izslīdējušie, tāpēc nokrist nenācās. tas veicināja vairāk piedomāt pie tehnikas un svaru pārnest uz aizmuguri.

Klāt arī pirmās dubļu peļķes, forsējām tās un visi pamazām kļūstam netīri. Pēc tikko lijušā lietus peļķes sekoja viena otrai; par laimi, nevienā no tām negadījās kāda dziļāka bedre. Pēc peļķu posma iebraucām mežā, kur ik pa laikam gadījās arī pa kādai kārtīgai dubļu joslai, kurai nācās braukt vien cauri.

Jāsaka, ka trase bija ļoti interesanta un pagāja visai augstā tempā, lai arī grants ceļu bija maz un ik pa laikam kavēja dubļu zonas. Liela daļa kāpumu joprojām bija braucami, citi gan tā ne visai un dalībnieki īpaši nekautrējās kāpt nost.

Tā kā braucu Tukumā jau trešo gadu, Milzkalna apkārtni labi atcerējos, tāpēc varēju laicīgi pietaupīt spēkus. Tomēr uzbraukt kalnā īsti iespējas nebija – visa nogāze bija vienos dubļos un kājas slīdēja pat kāpjot augšā, tomēr veiksmīgi atradu iestaigātus “pakāpienus”, pa kuriem tad arī veiksmīgi tiku augšā, varbūt kādu arī apsteidzot.

Braucot lejā no Milzkalna, pirmoreiz sajutu kārtīgu slīdēšanu pa dubļiem. Kalna lejā vairāki cilvēki izpildījās ar kritieniem, tāpēc izlēmu nolekt no velo un noskriet lejā. Varbūt pārāk piesardzīgi, bet tomēr lejā biju ātri un bez problēmām.

Pēc tam jau bija jaušams finiša tuvums. Vēl reizi iebraucām mežā, kur pirmoreiz trasē gadījās kritiens, kad, ar vienu roku kārtojot velokrekla kabatas saturu, trāpīju pa sakni un piezemējos sūnās. Zaudēju tikai pāris vietas, kuras drīz atkal sadzinu rokā. Kabatu saturu sakārtoju un atslēgu komplekts vairs mugurā nedūrās.

Izbraucot uz asfalta, neveiksmīgi sanāca nokļūt nelielas grupas priekšgalā, kuru tad arī aizvilku gandrīz līdz finišam, kur vairāki dalībnieki mani apsteidza. Garām nepalaidu tikai dažus.

Pēc finiša sapratu, ka velodušu nesagaidīšu, tāpēc vispirms paēdu putru un arbūzus, bet pēc tam nostāk no sacensību centra nomazgāju seju, rokas un kājas, kā arī nedaudz paskaloju velo. Sagaidīju biedrus, kuriem ieteicu darīt to pašu.

Sekoja mājupceļš uz Rīgu. Velo izkrāvu un noliku, lai tā mazgāšanai pievērstos vēlāk.

Rezultāti bija pieejami jau vakarā. Kārtējo reizi iepriecināja progress vietas ziņā, lai arī pēc rezultāta līderi ir bijuši krietni labāki dubļos braucēji. Jānis Ozols savā mājas trasē visiem atveda divas minūtes, tāpēc arī punkti mazāk. Sākotnējie rezultāti liecina, ka ieņemta 231. vieta, distancē pavadot 1:58:39 (+0:30:05 no līdera), vidējais ātrums 19,7 km/h, 746 punkti.

Jāsaka gan, ka acīgie foruma biedri pamanījuši vairākus finišētājus ar tīrām drēbēm, kuri, droši vien, pirms finiša piestāja, lai uzvilktu tīrāku formu, viens kadrs, 901. numurs pat pieķerts fotogalerijā, finiša zonā vērojot garāmbraucējus un vienā brīdī pievienojoties braucēju grupai.

Ar velo mazgāšanu īpaši sekmīgi negāja. Nolēmu izjaukt pēc iespējas vairāk, lai tiktu vaļā no smilšu graudiņu šņirkstoņas visās kustīgajās detaļās. Uzzināju, kā izskatās slēgtie gultņi priekšējā rumbā, kurā bija manāmas dubļu pēdas. Izjaucu arī v-bremzes pa detaļām, bet darbs pie sakopšanas vēl turpinās.


SEB MTB 5. posms Vietalvā

pirms 3730 dienas ·

Pēc Kuldīgas posma tiku pie jaunas riepas, veco vēl mēģināšu ar speciālu ielāpu salīmēt. Sakarā ar atvaļinājuma ceļojumu uz citām Austrumeiropas valstīm, treniņi bija nedaudz cietuši, bet nu galīgi slinkots arī nebija.

Uz Vietalvu devāmies visai ierastā sastāvā – es, Gustavs, Ieva un Guna, kura šoreiz fotogrāfa lomā. Izbraucām laicīgi, ieradāmies tāpat. Trasi atcerējos no pagājušā gada, varēju biedriem nedaudz pastāstīt.

Noparkojamies plašajā pļavā, sākām kravāties, pamanīju, ka līdzi paķērusies šosejnieka kamera. Nu ko, nolēmu uz vietas nepirkt jaunu, noriskēt un braukt bez rezerves. Iesildījos un stājos iekšā starta koridorā.

Man ticis V koridors, Kuldīgas neveiksmes dēļ kopvērtējumā pietrūka 20 vietas līdz IV. Gustavs arī ticis V, līdz ar to sākam gandrīz blakus. Viņam labi sanāca izrauties burzmā, tāpēc viņu panācu tikai pēc kādiem 3-4 kilometriem. Šeit man ir kur piestrādāt. Šoreiz trasē bija salikti kilometru stabiņi – drošībai, lai var precīzāk ziņot, kur noticis negadījums. Trases vidū gan tie uzdzina besi, jo grūti tā skaitīt atlikušos kilometrus līdz finišam.

Pirmie padsmit kilometri gāja pa ātru granteni, viens bīstamāks posms ar irdeniem akmeņiem, bet iztiku bez problēmām. Pēc tam jau braucam mežā pa zemes ceļiem un negaidīti ātri klāt bija Cigoriņkalns. Spēka vēl daudz un mierīgi uzminu augšā. Bija blakus arī tādi, kuri stūmās. Kalna galā veicu uzrāvienu un nobraucienā neviens pakausī neelpoja. Nobraucieni ir vēl viena komponente, kur man ir, kur pielikt.

Sekoja smilšaini posmi, viens kalns arī. Pa mīkstāko pusi uzbraucu pusi kalna, bet neviens neielaida stingrākā pamata rindā, tāpēc dabūju pastumt. Visumā trase ļoti interesanta un bija kur parādīt savas tehniskās prasmes. Bija vairāki grūtāki mirkļi, bet tie pārgāja. Pēc tam mājās skatījos, ka pulss bijis vienmērīgi augsts – pie 170 sitieniem. Tādā ritmā nostrādātas divas stundas.

Tālāk jau kārtējie Latvijas Valsts mežu ceļi, visai smilšaini. Pieveicu tos, un finišs vairs nav tālu. Šī trase izceļas ar to, ka paši pēdējie kilometri nav īpaši viegli – jāpieveic vairāki distanču slēpošanas trases pauguri, kuri prasīja visai daudz spēkus. Tomēr šeit vairāk ieguvu kā zaudēju, tāpēc finišēju ar prieku.

Iegūta augstākā vieta vēsturē. Punktu ražu gan “pabojājis” uzvarētājs, kurš no pirmajiem sekotājiem atrāvās par vairākām minūtēm. Nākamo posmu vajadzētu sākt no IV koridora, kuru gan pēc tam var arī nākties zaudēt, jo kopvērtējumā klāt liksies tie, kuri kādu posmu izlaiduši.

Visumā posms interesants, daudz patīkamāka trase par Kuldīgas posmu, lai arī prasīja vairāk spēku. Nākamais posms jau pēc 2 nedēļām, Tukumā.


SEB MTB 4. posms Kuldīgā

pirms 3758 dienas ·

Klāt kārtējā nedēļas nogale, klāt kārtējās sacensības. Pagaidām vēl apnicis nav. Braucu vairāk kā spēju atskaites sarakstīt.

Pēc sacensībām Talsos sakopu riteni, bet treniņi šonedēļ sanāca tikai pa šoseju — otrdien Biķernieku trasē, bet piektdien no rīta ierastais Ķīšezera aplis pa šoseju. Sestdien no rīta pamostos ar stīvu kaklu, šķiet, ka vainojams kondicionieris darbā. Līdz svētdienas rītam nedaudz stīvums bija saglabājies, tomēr braukšanai netraucēja.

Svētdienas rītā četratā sakrāvāmies busiņā — Gustavs ar kolēģi, es un Guna. Turpceļš bez starpgadījumiem aizritēja ātri un Kuldīgā atradām vietu centrālajā laukumā. Gunai tas bija pirmais SEB posms, tāpēc devām “ārkārtīgi gudrus un noderīgus padomus”.

Ātri izņēmām numurus un nodarījām citas pirmsstarta lietas. Laiks solījās būt karsts, tomēr to tik daudz neizjutu, kā pagājušajā gadā Tukumā.

Drīz klāt arī starta laiks un nu jau laižam. Starts izrādās pa uzraktu smilšainu ielu, bet tas netraucēja to pieveikt braucot, lai arī vairums izvēlējās skriet. Uz sava priekšējā zobrata apskādēju kāju, bet par to līdz finišam aizmirsu. Laikam esmu nodeldējis to zobratu samērā plānu, ja jau tik asi tie zobi.

Sekoja ātri asfalta un grants ceļi, kurus nomainīja ātri grants un asfalta ceļi. Jāsaka, ka trase bija tāda, kāda bija — samērā neinteresanta, bet tas jau neliedza parādīt to, ko kurš spēj. Protams, bija nelieli ceļa posmiņi arī pa parastu zemes ceļu un pat pāris takas, tomēr tie nespēja sajūtas tik ļoti atšķaidīt.

Tad nu sāku demonstrēt un papildus apgūt savas spējas braukt grupiņās. Paspēju “apdedzināties”, kad enerģiski iesācis vilkt grupu, kuras dalībnieku mērķis nebūt nebija sastrādāties, piekusis atmetu ar roku un nācās atpūsties. Situāciju glāba retā iebraukšana mežā, kur priekšējā grupa samazināja ātrumu un es tiku klāt. Bet ar ko gan es labāks, pat uz sadarbību nebiju vērsts un pie pirmās iespējas gāju prom uz nākamo grupu. Atkodu vienkāršo patiesību, ka asti nomest vislabāk ir pret kalnu.

Vienā brīdī pamanīju, kā garām aiziet Pēteris, bet viņš bija iegājis sacensību režīmā un nepamanīja. Neesam jau atbraukuši pļāpāt, jo trase prasa mīt.

Viss turpinājās lieliski, pēc sajūtām (arī pēc finiša salīdzinot laikus ar manītajiem numuriem) braucu sev ļoti labā līmenī, ap 250. vietu vai augstāk. Rezultāti gan bija ļoti blīvi, jo trase nevarēja tos izretināt, tam ir vajadzīgi kalni, lai samazinātu laiku, ko var pavadīt, sēžot aizvējā.

Panācām pirmos sporta klases numurus, daži pusbeigti, daži spēja iesēsties astē. Tā nu vizinājāmies tālāk augstā tempā.

Visi prieki beidzās aptuveni 7 km pirms finiša, kad sadzirdēju paukšķi un sekojošu šņācienu. Tūlīt arī jutu — pakaļējā riepā mīkstais. Lecu nost, rāvu malā un mainīju kameru. Pēc sajūtām tas daudz laiku neprasīja, bet sacensību karstumā neiedomājos, ka pakaļējā v-bremzes jānoņem nost ir tikai tad, kad ņemu nost ratu ar piepumpētu riepu (CUBE rāmja konstruktora kļūda). Uz to zaudēju varbūt vēl kādas sekundes. Pēc finiša apskatījos, ka šis darbs man aizņēmis kādas 8 minūtes.

Gaiss riepā iepumpēts, tomēr mazais avārijas pumpītis nespēja iepūst sakarīgu spiedienu, tāpēc posms līdz finišam tika veikts ar jocīgu mīkstuma sajūtu. Papildus tam visam, biju paspējis atdzist un muskuļi bija pilni ar pienskābi, tāpēc nespēju vairs attīstīt tādu ātrumu kā iepriekš un līdz finišam tā arī neatguvos. Man garām bija pabraukuši diezgan daudzi dalībnieki, bet pāris no tiem līdz finišam man izdevās apdzīt.

Pēc brīža klāt bija arī aprakstā solītā dubļu grava, to šķērsoju bez stresa un liekām pretenzijām par nobraukšanu lejā pa krauju. Pāri biju un motivēju sevi paņemt vēl pāris punktus un uzminu tā kārtīgāk. Arī smilšaino ielu pieveicu bez problēmām. Finiša taisnē nometu ķēdi, tāpēc sprints izpaliek, bet neko nezaudēju.

Tālāk jau pēcfiniša procedūras, putra, tēja. Pēc brīža klāt bija Gustavs, kurš tomēr nebija mani noķēris, klāt arī viņa kolēģis. Un pat ātrāk kā visi gaidījām, klāt bija arī Guna, kura sūdzējās par to, ka ātri braucošie izdzēruši visu ūdeni dzirdināšanas punktos.

Pēc finiša apskatīju riepu un sev par pārsteigumu ieraudzīu tajā 5cm garu naglu, kura vienā sānā vēl izlīdusi ārā. Sacensību karstumā esmu aizmirsis pārbaudīt, kas tad īsti tur iedūries, lai arī normālos apstākļos šo procedūru neizlaižu. Riepa diezgan pabojāta, bet ceru, ka varēšu vēl salabot priekš braukšanas pa pilsētu. Sacensībām jauna riepa jau iegādāta.

Rezultātā esmu finišējis 504. vietā ar 733 punktiem. Šai sezonai tas nav daudz, tomēr Smiltenē bija vēl mazāk (tur gandrīz visu trasi nobraucu ar šķību beņķi).

Pēc finiša dažādu loģistikas jautājumu dēļ devāmies uz Ventspili, kur nopeldējāmies un nomazgājām velo (ne jūrā). Tagad sacensību kalendārā pauze līdz 31. jūlijam, ja vien neatradīsies kompānija kādam citam pasākumam pa vidu. Laiks atpūtai un treniņiem.


Trek-Philips MTB maratons Talsos

pirms 3763 dienas ·

Pēc izklaidēm Apē man bija vēlme izbraukt vēl kādā no Trek kausa posmiem, tomēr tā īsti saņēmies braukt nebiju. Nedēļu iepriekš piezvanīja Gustavs un piedāvāja braukt vai nu uz Trek Talsos svētdien, vai arī sestdien uz Sportlat pasākumu ap Burtnieku ezeru. Es nobalsoju par Talsiem, jo gribējās interesantāku trasi. Es pieteicos uz garo gabalu, Gustavs pirmajai reizei uz īso. Vēlāk atradās arī Gustava kolēģis Gatis, kuram bija arī transports.

Tā nu kārtējais svētdienas rīts tiek sagaidīts sacensību garā. Ceļos, brokastoju un braucam uz Talsiem. Līdzi kā tehniskais un citādais atbalsts ir Guna. Tur esam laicīgi un noparkojamies Kamparkalna pļavā. Dabūjam savus numurus, saģērbjamies un izbraucam iesildīšanās līkumu pa garo grants gabalu.

Klāt ir arī starta laiks, stāvu savā koridorā pie bezstresa braucējiem. Seko starts un laižam trasē. Lielā burzmā braucam pa šauro zemes ceļu, tad pa nelielu kāpumu un drīz jau esam uz grantenes, kur var uzlikt uz lielā zobrata un kārtīgi uzmīt. Tas gan īpaši braucēju grupu neizretina, jo normāli uzmīt prot lielākā daļa.

Pēc pāris kilometriem esam klāt sašaurinājumam – sākas taka, kur apdzīšana ir ierobežota. Tā arī pavisam mierīgi nobraucam to meža posmu, kura beigās ir “bļoda” – izbraukšana no meža caur grāvi un grantenes. Grants prieki nav ilgi, jo tūlīt atkla esam mežā. Seko takas un taciņas un fantastisks ne pārāk stāvs, bet garš nobrauciens caur gobu mežu.

Pēc pāris līkumiem esam klāt pie savdabīgas trases daļas – tā ir distanču slēpošanas trase, kura klāta ar biezu skaidu kārtu. Braukšana ir nedaudz līdzīga smiltīm, tomēr pa noblietēto trases daļu var pabraukt arī diegan normālā ātrumā. Trasē ir visai manāmi kāpumi un nobraucieni (būtu interesanti arī ar slēpēm pamēģināt). Interesantais posms ilgst vairākus kilometrus, līdz mēs atkla esam uz ceļa un pēc tam jau pie dzirdināšans punkta. Slēpošanas trase sposmā jau varēja braukt tīri mierīgi, bez burzmas.

Pēc pāris taisnākiem ceļa gabaliem seko arī “briesmīgā” daļa – braukšana pa grubuļainu pļavu. Izkratās pamatīgi, bet braukt vēl var.

Pēc tīri jauka kāpuma seko vēl viens garais nobrauciens, kurā atliek vien stingri turēties, atlaist bremzes un izbaudīt. Tālāk seko šaurākas takas un pēc brīža jau mežā var dzirdēt sacensību komentētāju. Seko vēl pāris līkumi un klāt ir trases “odziņa” – fragments no downdill trases. Tomēr nekas traks nav un, prātīgi pielietojot bremzes, lejā esmu droši.

Priekšā kalnu slēpošanas trase, kurā uzbraukt problēmas nesagādā. Ieraugu trases augšā Gunu un saņemu šokolādes batoniņu. Nebiju iedomājies, ka otru dzēriena pudeli varēju nevest līdzi aplī, bet nomainīt šeit. Aizeju otrajā aplī un dzirdu, ka minūti aiz manis tiks palaists īsās distances starts. Tas dod papildus motivāciju ātri nobraukt posmu līdz interesantajām takām. Tas arī izdodas un pirmie “tautinieki” mani panāk tikai distanču slēpošanas trasē.

Arī šoreiz skaidu trase padodas tīri veikli, uzbraucu pat kāpumos, kur pirmajā aplī nesavācos un nokāpu. Tālāk jau varu just, ka vairs nav tas svaigums un vēl tie apdzenošie viena apļa braucēji nedaudz morāli nosēdina.

Klāt ir pļavas ar kratekļiem un nu jau mugura ir stīva un neļauj braukt vēlamā ātrumā. Tomēr galā ar to tieku un jūtu finiša tuvumu. Vēl pēdējais lielākais kāpums un seko garais nobrauciens, kuru veicu, iespējams, ātrāk kā pirmajā aplī.

Seko downhill trases izbaudīšana, knapi turoties pie stūres, jo rokas jau ir stīvas. Tomēr viss kārtībā un atlicis tikai uzbraukt slēpošanas kalnā. Uzlieku piemērotu zobratu un minu. No malas dzirdu uzmundrinājuma saucienu ar savu interneta pseidonīmu, bet tā arī neapskatos un neatpazīstu. Tas palīdz saņemties un beigās kalna galā esmu. No kalna kores atlikušos metrus līdz finišam vienkārši noripoju. Tāda finiša piepūle sen nebija bijusi.

Pēc manis uzreiz finišē Gatis un vēl pēc mirkļa klāt ir Gustavs (īsā distance). Uzkožam uzkožamo, nopeldamies dīķī kalna galā un visi laižam mājās. Kārtējā lieliski pavadītā diena.

Rezultātā ierindojies esmu 146. vietā, trasē pavadot 02:43:52.30. Otrais aplis ir prasījis nedaudz vairāk kā divas minūtes klāt, salīdzinot ar pirmo.


Vecāki ieraksti

Jaunāki ieraksti

Saturs pieejams saskaņā ar Creative Commons CC-BY-NC-ND-3.0 licenci. 2005—2020